Kāpēc Havaju salas sauc par Alohas štatu?

Vārds aloha nav vienkārši sveiciens. Havajiešu valodā tas apzīmē attieksmi: labvēlību, līdzjūtību, cieņu pret otru cilvēku, un tikai no šīs nozīmes ir atvasināta ikdienas lietošana sasveicinoties. Tieši tāpēc iesauka tika izvēlēta kā vietējās kultūras pašraksturojums, nevis kā tūrisma sauklis, lai gan vēlāk tā kļuva arī par to.

Alohas gars Havaju salās ir nostiprināts arī štata tiesību aktos kā vadlīnija, kas amatpersonām jāņem vērā, pildot savus pienākumus. Tā ir neparasta norma, jo tā apraksta attieksmi, nevis konkrētu rīcību, un juridiski to nevar piespiedu kārtā izpildīt. Kā kultūras politikas žests tā tomēr ir zīmīga: valsts oficiāli atzīst pamatiedzīvotāju kultūras jēdzienu par savas identitātes daļu.

Iesaukas fons ir sarežģītāka vēsture, nekā liecina tūrisma bukleti. Līdz 19. gadsimta beigām Havaju salas bija patstāvīga karaliste ar savu monarhiju un starptautiski atzītiem līgumiem. 1893. gadā monarhija tika gāzta ar amerikāņu plantāciju īpašnieku un ASV militārpersonu līdzdalību, gadsimta beigās salas tika pievienotas ASV, un tikai pēc vairāk nekā pusgadsimta tās ieguva štata statusu.

Valodas liktenis šajā stāstā ir atsevišķa tēma. Havajiešu valoda ilgu laiku bija izstumta no skolām un publiskās dzīves un nonāca uz izzušanas robežas. 20. gadsimta beigās tā ieguva oficiālās valodas statusu štatā līdzās angļu valodai, un darbojas valodas atdzīvināšanas programmas, tostarp bērnudārzi un skolas ar mācībām havajiešu valodā. Tieši tāpēc vārds aloha šodien ir arī valodas atgūšanas simbols.

Ģeogrāfiski Havaju salas ir vulkāniskas izcelsmes arhipelāgs Klusā okeāna vidū, tālu no jebkura kontinenta. Ekonomikas pamatā ir tūrisms, militārās bāzes un lauksaimniecība, bet attālums nozīmē arī augstas preču cenas un lielu atkarību no piegādēm. Vietējā sabiedrībā ir pastāvīga diskusija par tūrisma slodzi uz dabu, ūdens resursiem un mājokļu cenām, un šī saruna pēdējos gados ir kļuvusi asāka.

Latvijas lasītājam tas ir noderīgs piemērs par to, kā iesauka kļūst par zīmolu. Arī Latvijā pilsētām un novadiem ir iesaukas, kas ir iegājušās sabiedrībā: Liepāju sauc par pilsētu, kurā piedzimst vējš, Siguldas apkārtni par Vidzemes Šveici, bet pati Latvija sevi bieži piesaka kā dziesmu un dabas zemi. Atšķirība ir tā, ka Latvijā šādas iesaukas nav noteiktas ar tiesību aktu, bet veidojas no kultūras un mārketinga prakses.

Iesaukas un simboli ASV štatos parasti top likumdevēja lēmumā, bieži pēc sabiedrības vai skolēnu iniciatīvas, un tiem nav juridisku seku ikdienas dzīvē. Tie ir identitātes rīki, kas noder tūrisma tirgvedībā, izglītībā un pašapziņā. Havaju gadījumā izvēle bija arī politiska: 1959. gadā jaunajam štatam vajadzēja pašam sevi pieteikt pārējai valstij, un aloha kā atslēgas vārds bija gan patiess, gan ērts.