Kā darbojas cietumu sistēma Latvijā?
Īsā atbilde
Latvijā nav ASV stilā dalītas federālo un štata cietumu sistēmas: visas ieslodzījuma vietas ir vienotā valsts pārziņā un tās pārvalda Ieslodzījuma vietu pārvalde Tieslietu ministrijas padotībā. Tas nozīmē, ka viens un tas pats likums un viena un tā pati iestāde attiecas uz visu valsti.
Amerikāņu filmās bieži dzirdētais „federālais cietums" ir saprotams tikai tur, kur pastāv divi paralēli krimināltiesību līmeņi: štata likumi ar štata cietumiem un federālie likumi ar atsevišķu Federālo cietumu biroju. Latvijā šāda dalījuma nav un nekad nav bijis. Sodu izpilde ir valsts funkcija, brīvības atņemšanas iestāžu tīkls ir viens, un tā darbību nosaka Latvijas Sodu izpildes kodekss kopā ar Kriminālprocesa likumu un Apcietinājumā turēšanas kārtības likumu.
Pirmais, kas jāsaprot, ir atšķirība starp iestāžu veidiem. Izmeklēšanas cietumos tur apcietinātās personas, par kurām vēl nav spēkā stājies notiesājošs spriedums, tātad cilvēkus, kuri joprojām ir nevainīgi līdz pierādīšanai. Brīvības atņemšanas iestādēs sodu izcieš notiesātie. Praksē vairākas iestādes apvieno abas funkcijas dažādos korpusos, taču režīms un tiesības šīm divām grupām atšķiras, un tas ir svarīgi gan pašam ieslodzītajam, gan tuviniekiem, kuri plāno tikšanos vai pienesumu.
Notiesātajiem soda izciešanas veidu un režīmu nosaka tiesa, un tas nav nemainīgs. Latvijā pastāv slēgtie, daļēji slēgtie un atklātie cietumi, un katrā no tiem vēl ir zemākā, vidējā un augstākā soda izciešanas pakāpe. Pārvietošana uz vieglāku pakāpi vai iestādes veidu ir atkarīga no izciestā soda daļas un uzvedības, un par to lemj cietuma administratīvā komisija vai tiesa atkarībā no lēmuma veida. Nepilngadīgajiem ir atsevišķa audzināšanas iestāde ar izteiktāku izglītības un sociālās korekcijas ievirzi.
Biežākā kļūda sarunās par šo tēmu ir sajaukt četras pilnīgi dažādas lietas: aizturēšanu, apcietinājumu, administratīvo arestu un brīvības atņemšanu. Aizturēšana ir īslaicīgs procesuāls pasākums, apcietinājums ir drošības līdzeklis kriminālprocesa laikā, administratīvais arests ir sods par administratīvu pārkāpumu, bet brīvības atņemšana ir kriminālsods. No tā, kura no šīm situācijām ir iestājusies, atkarīgas gan tikšanās un sarakstes tiesības, gan tas, cik ilgi cilvēks tur var atrasties, gan tas, kādā kārtībā lēmumu var pārsūdzēt.
Jāatceras arī, ka brīvības atņemšana nav vienīgais Krimināllikumā paredzētais sods. Tiesa var piemērot naudas sodu, sabiedrisko darbu, probācijas uzraudzību vai nosacītu sodu, un daļai notiesāto reāls ieslodzījums nemaz neseko. Šo alternatīvu izpildi nodrošina Valsts probācijas dienests. Tāpēc jautājums „vai draudzeni ievietos cietumā" bieži ir priekšlaicīgs: vispirms jāzina, par kādu noziedzīgu nodarījumu ir runa, vai persona ir agrāk sodīta un kāds sods likumā vispār paredzēts.
Ja tuvinieks ir nonācis ieslodzījumā, rīcības secība ir vienkārša. Vispirms jānoskaidro, kurā iestādē persona atrodas, un to var uzzināt, vēršoties Ieslodzījuma vietu pārvaldē. Pēc tam jāiepazīstas ar konkrētās iestādes iekšējās kārtības noteikumiem, jo tieši tie nosaka satikšanās pieteikšanas kārtību, pienesumu saturu un svaru, sarakstes un telefonsarunu iespējas, kā arī to, kā pārskaitīt naudu uz ieslodzītā personīgo kontu. Konkrētas summas, laiki un atļauto priekšmetu saraksti laiku pa laikam mainās, tāpēc tie jāskatās iestādes publicētajā aktuālajā informācijā, nevis paziņu stāstos.
Kā pārsūdzēt lēmumus un kur sūdzēties
Sūdzību ceļš ir pakāpenisks. Vispirms raksta iestādes priekšniekam, pēc tam Ieslodzījuma vietu pārvaldei kā augstākai iestādei, un tikai tad, kad administratīvais ceļš izsmelts, lietu var virzīt uz Administratīvo rajona tiesu. Katram solim ir termiņš, un nokavēts termiņš parasti nozīmē, ka sūdzība netiks izskatīta pēc būtības, tāpēc datums, kad lēmums saņemts, ir jāfiksē un aploksne jāsaglabā.
Paralēli darbojas uzraudzības mehānismi, kas nav tiesa. Par cilvēktiesību aspektiem, piemēram, medicīniskās palīdzības pieejamību vai izmitināšanas apstākļiem, var vērsties pie tiesībsarga. Prokuratūra uzrauga likumības ievērošanu sodu izpildē. Šie ceļi neaizstāj pārsūdzību, bet bieži ir ātrāki un noder tad, kad problēma ir sistēmiska, nevis saistīta ar vienu konkrētu lēmumu.
Kad ir vērts maksāt advokātam
Krimināllietā aizstāvis ir noderīgs jau no pirmās nopratināšanas, jo tieši sākumā tiek pieļautas kļūdas, kuras vēlāk grūti labot. Sodu izpildes stadijā advokāta palīdzība parasti atmaksājas trijos brīžos: pieteikumā par nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu, sūdzībā par disciplinārsodu vai ieslodzījuma apstākļiem un jautājumos par soda aizstāšanu ar vieglāku līdzekli. Ja līdzekļu nav, jāprasa valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība, un pieteikumu var iesniegt arī no ieslodzījuma vietas.
Nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu piešķir tiesa, un pēc tam cilvēks nonāk Valsts probācijas dienesta uzraudzībā ar konkrētiem pienākumiem. Praktiskā sagatavošanās brīvībai jāsāk pirms atbrīvošanas dienas: laikus jāsakārto personu apliecinošs dokuments, jāatrisina deklarētās dzīvesvietas jautājums, jāpiesakās sociālā dienesta atbalstam un jāpārbauda ziņas par sodāmību, jo tās ietekmē darba iespējas atsevišķās profesijās. Informāciju par sodāmību uztur Iekšlietu ministrijas Informācijas centrs, un izziņu par sevi var pieprasīt pats.