Kā Latvijā soda cilvēku tirdzniecību un iesaistīšanu prostitūcijā?

Cilvēku tirdzniecības būtība Krimināllikumā ir personas savervēšana, pārvadāšana, nodošana, slēpšana vai pieņemšana izmantošanas nolūkā, izmantojot vardarbību, draudus, maldināšanu vai personas atkarību un neaizsargātību. Izmantošana var izpausties kā seksuāla izmantošana, piespiedu darbs, ubagošana vai orgānu izņemšana. Ja cietušais ir nepilngadīgs, sastāva pierādīšanai nav nepieciešams pierādīt piespiešanu, jo bērna piekrišanai juridiskas nozīmes nav. Tāpat nozīmes nav cietušā sākotnējai piekrišanai braukt uz ārzemēm vai strādāt, ja vēlāk viņš tiek turēts atkarībā.

Papildus pastāv atsevišķi nodarījumi: sutenerisms, tas ir, citas personas prostitūcijas izmantošana peļņas nolūkā, personas iesaistīšana prostitūcijā, kā arī telpu nodrošināšana šādai darbībai. Nepilngadīgo seksuālā izmantošana, pavešana netiklībā un bērnu pornogrāfijas aprite ir atsevišķi, smagi nodarījumi. Sodi ietver brīvības atņemšanu, mantas konfiskāciju un probācijas uzraudzību, un to apmēri noteikti Krimināllikumā, kas tiek grozīts, tāpēc konkrētas sankcijas jāskata likuma aktuālajā redakcijā vietnē likumi.lv.

Šis regulējums balstās arī Eiropas Savienības tiesībās: direktīva par cilvēku tirdzniecības novēršanu uzliek dalībvalstīm pienākumu ne tikai sodīt vainīgos, bet arī atpazīt un atbalstīt cietušos, nodrošinot drošu izmitināšanu, medicīnisko un psiholoģisko palīdzību, juridisko pārstāvību un, ja nepieciešams, uzturēšanās tiesības procesa laikā. Latvijā cietušo rehabilitācijas pakalpojumus valsts finansē noteiktā kārtībā, un tos sniedz atlasīti pakalpojumu sniedzēji, tostarp nevalstiskās organizācijas, piemēram, biedrība „Patvērums „Drošā māja"".

Svarīga praktiska detaļa ir tā, ka cietušā statuss un palīdzība nav atkarīgi no gatavības liecināt uzreiz. Cilvēks, kurš izvests uz ārzemēm, bieži baidās vērsties policijā, jo viņam iestāstīts, ka pats izdarījis pārkāpumu, piemēram, strādājis nelegāli vai parakstījis fiktīvu līgumu. Cietušais šādos apstākļos nav vainīgais, un tieši šis pieņēmums ir galvenais iemesls, kāpēc par notikušo neziņo gadiem. Ja cilvēks atrodas ārzemēs, palīdzību var lūgt tuvākajā Latvijas vēstniecībā vai konsulātā.

Jautājuma izcelsme ir ASV 1910. gada Manna likums, kas aizliedza pārvest personu pāri štatu robežām netiklības vai prostitūcijas nolūkā. Vēsturiski to kritizēja par neskaidru formulējumu un par piemērošanu situācijās, kurās nekādas piespiešanas nebija, tāpēc vēlāk tas tika būtiski grozīts. Mūsdienu Eiropas pieeja atšķiras: uzsvars likts uz piespiešanu, izmantošanu un cietušā aizsardzību, nevis uz pārvietošanos pāri robežām, un noziegums var notikt arī tad, ja cilvēks nekad nav izbraucis no savas pilsētas.