Kā nosaka Aspergera sindroma diagnozi?

Novērtēšana sākas ar attīstības anamnēzi. Speciālistu interesē, kad bērns sāka runāt, kā veidojās acu kontakts un kopīgā uzmanība, kā viņš spēlējās ar citiem bērniem, vai bija izteikti šauras intereses un vai pārmaiņas ikdienas kārtībā izraisīja spēcīgu satraukumu. Šo informāciju nevar aizstāt ar vienu tikšanos kabinetā, jo bērns nepazīstamā vidē uzvedas citādi, tāpēc tiek vākti arī izglītības iestādes novērojumi.

Otrā daļa ir tieša novērošana un standartizēti instrumenti. Praksē izmanto strukturētas intervijas un novērošanas protokolus, kā arī aptaujas anketas vecākiem un pedagogiem. Bieži tiek veikta psihologa izpēte, tostarp intelektuālo spēju un valodas izvērtējums, kas palīdz nošķirt autiskā spektra traucējumus no valodas attīstības traucējumiem, dzirdes traucējumiem vai intelektuālās attīstības traucējumiem. Nereti tiek pārbaudīta arī dzirde, jo tās traucējumi var atdarināt daļu pazīmju.

Vecākiem ir vērts uz pirmo vizīti ierasties sagatavotiem, jo tas saīsina ceļu. Noderīgi ir pierakstīt konkrētus piemērus ar datumiem, nevis vispārīgus apgalvojumus: kā bērns reaģēja uz plānu maiņu, kā izturas pret vienaudžiem rotaļu laukumā, kādas ir intereses un cik ilgi tās saglabājas. Paņemiet līdzi bērnu grāmatiņu, agrāko speciālistu slēdzienus, dzirdes un redzes pārbaužu rezultātus un, ja iespējams, īsus video no ikdienas situācijām. Skolas vai bērnudārza rakstisks apraksts ir viens no vērtīgākajiem dokumentiem, jo tas atspoguļo bērnu vidē, kuru ārsts neredz.

Klasifikācija pēdējos gados ir mainījusies, un tas rada apjukumu. Agrākajā starptautiskajā slimību klasifikācijā Aspergera sindroms bija atsevišķa diagnoze, kurai raksturīga sociālās saskarsmes grūtība bez būtiskas valodas un intelektuālās attīstības aiztures. Jaunākajās klasifikācijās šī atsevišķā vienība ir atmesta, un tiek lietots plašāks autiskā spektra traucējumu jēdziens, precizējot, cik liels atbalsts cilvēkam ir nepieciešams. Latvijā lietotā klasifikācijas versija ir atkarīga no spēkā esošās kārtības, tāpēc dokumentos var sastapt abus apzīmējumus.

To bieži jauc ar citām lietām. Kautrība, introversija vai spēcīgs hobijs nav diagnoze. Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms var pastāvēt vienlaikus, bet tas ir cits traucējums. Tāpat pati diagnoze nenosaka cilvēka spējas: daļa cilvēku ar autiskā spektra traucējumiem sekmīgi studē un strādā, ja vide ir paredzama un komunikācija skaidra. Diagnoze ir nepieciešama galvenokārt tāpēc, lai varētu saņemt atbilstošu atbalstu izglītībā un pakalpojumus.