Kā novilkt robežu starp iespējošanu un atbalstu?

Patiesībā var dot iespēju otrai personai būt pozitīvai. Piemēram, vecāks var aizdot bērnam naudu, tādējādi ļaujot viņam doties uz koledžu. Drauga vai parauga laipnība var ļaut vienam gūt iedvesmu un palīdzēt citiem. Šie pozitīvie veicinātāji palīdzētu savam bērnam vai draugam iegūt izglītību vai dzīvot laimīgāku dzīvi. Šādos piemēros nav jānovelk robeža starp veicinātāju un atbalstītāju, jo tie ir gandrīz viens un tas pats.

Mūsdienu psiholoģijas leksikā pastāv liela atšķirība starp iespējošanu un atbalstīšanu. Ja precēts indivīds vienkārši finansētu sava laulātā dzeršanas, azartspēļu vai narkotiku ieradumu, viņu varētu uzskatīt par veicinātāju. Ja viņš ieteiktu, ka viņa dzīvesbiedram ir problēmas, un piedāvātu palīdzību vai organizētu konsultācijas, viņš sniegtu atbalstu. Atšķirība starp būtību veicinātājam un atbalstītājam ir skaidri redzama šādā situācijā, taču bieži vien var rasties scenārijs, kad cilvēka uzvedība nav tik skaidra.

Iesaistītie cilvēki, vietas, darbības vai notikumi bieži nosaka robežu starp iespējošanu un atbalstīšanu. Varbūt cilvēks vēlas mēģināt glābt attiecības, lai gan tās pēc būtības ir aizskarošas. Ja kāds mudinātu uz šādu rīcību, zinot, ka attiecīgajai personai ir ilgtermiņa tendence meklēt vardarbīgus partnerus, viņš veicinātu negatīvu uzvedību. Savukārt, ja kāds norādītu uz šādu modeli un piedāvātu palīdzību tās risināšanā, viņa rīcība būtu uzskatāma par atbalstu. Ļoti reālā nozīmē robežas novilkšana starp iespējošanu un atbalstīšanu ir atšķirība starp jebkuras situācijas realitātes atzīšanu un ignorēšanu.