Kā tiek regulēta starptautiskā tirdzniecība?

Klasiskākais instruments ir muitas nodoklis, ko piemēro precēm, tās ievedot muitas teritorijā. Nodokļa likme ir atkarīga no preces klasifikācijas koda, izcelsmes valsts un preces vērtības. Eiropas Savienība ir muitas savienība, tāpēc visām dalībvalstīm ir vienots ārējais tarifs, un preces, kas vienreiz ielaistas brīvā apgrozībā, pa Savienību pārvietojas bez papildu muitas formalitātēm.

Netarifu pasākumi mūsdienās ietekmē tirdzniecību vairāk nekā tarifi. Šajā grupā ietilpst importa kvotas, licencēšana, izcelsmes noteikumi, produktu drošības un marķējuma prasības, veterinārās un fitosanitārās prasības, kā arī tehniskie standarti. Formāli tie nav paredzēti tirdzniecības ierobežošanai, bet praksē tie nosaka, vai prece vispār var nonākt tirgū.

Atsevišķu grupu veido tirdzniecības aizsardzības instrumenti. Antidempinga maksājumus piemēro, ja prece tiek pārdota zem normālās vērtības un tas rada kaitējumu vietējiem ražotājiem, kompensācijas maksājumus lieto pret nepamatotām subsīdijām, bet aizsardzības pasākumus izmanto pēkšņa importa pieauguma gadījumā. Izmeklēšanu Eiropas Savienībā veic Eiropas Komisija.

Starptautiskais ietvars balstās uz Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem, kas prasa nediskrimināciju starp tirdzniecības partneriem un ierobežo patvaļīgus šķēršļus. To papildina divpusēji un reģionāli brīvās tirdzniecības nolīgumi, kuri samazina tarifus un vienkāršo procedūras, ja prece atbilst izcelsmes noteikumiem.

Uzņēmējam viss šis kopums saplūst vienā praktiskā jautājumā: cik maksās preces ievešana un vai to vispār drīkst ievest. Atbildi iegūst noteiktā secībā. Vispirms jānosaka preces kods kombinētajā nomenklatūrā, jo no tā atkarīgs viss pārējais. Pēc tam jānoskaidro preces izcelsme un vai attiecīgajai valstij piemērojams preferenciāls režīms. Trešais solis ir pārbaudīt aizliegumus, licences un sankcijas. Ceturtais ir aprēķināt muitas vērtību, kurā parasti ietilpst arī transports un apdrošināšana līdz robežai, un tikai pēc tam pievienotās vērtības nodokli.

Biežākā un dārgākā kļūda ir nepareiza preces klasifikācija, jo tā vienlaikus maina likmi, ierobežojumus un prasītos dokumentus. Otra tipiska kļūda ir sajaukt preces izcelsmi ar piegādes vietu: prece, kas nosūtīta no vienas valsts, var būt izcelsmi ieguvusi citā, un tieši izcelsme nosaka tarifu. Ja šaubas paliek, muitas iestādēs var pieprasīt saistošu izziņu par preces klasifikāciju vai izcelsmi, kas pēc tam ir obligāta gan uzņēmumam, gan muitai.