Atjaunojamo un neatjaunojamo resursu jēdzieni mūsdienu pasaulē bieži tiek mētāti. Daži cilvēki saka, ka sabiedrības atkarība no neatjaunojamiem resursiem ir iemesls darbinieku ekspluatācijai, daudzām negodīgām tirdzniecības praksēm un pat kariem. Citi cilvēki min sabiedrības neatjaunojamo resursu izmantošanu kā vienu no vienīgajiem veidiem, kā daudzi tehnoloģiskie sasniegumi ir sasniegti tik ātri. Bet, lai patiešām saprastu šos argumentus, mums vispirms ir jāsaprot atšķirība starp atjaunojamiem un neatjaunojamiem resursiem.
Atjaunojamie resursi ir jebkuras dabā atrodamas vēlamas preces, kuras var dabiski papildināt lietderīgā laika periodā. Parasti tiek uzskatīts, ka šis laika posms ir aptuveni tāds pats kā preces iztērēšanas ātrums. Noderīgas lietas var būt, piemēram, koki zāģmateriāliem, ūdens dzeršanai vai zivis ēšanai, ja vien tās tiek papildinātas tādā pašā ātrumā, kā tās tiek uzņemtas.
Taču atjaunojamie resursi ne vienmēr paliek atjaunojami. Ja atjaunojamo resursu ieguves ātrums ir daudz lielāks par to atjaunošanas ātrumu, atjaunojamais resurss sāk izsmelt. Resursu, kas kļūst izsmelts, iespējams, nekad nevarēs papildināt, un tad tas kļūs par neatjaunojamu resursu. Zivis ir piemērs tam. Dažos apgabalos zivju skaits ir tik samazināts pārmērīgas nozvejas un piesārņojuma dēļ, ka tās vairs nedzīvo saskaitāmā skaitā. Šajos konkrētajos apgabalos zivis vairs nav atjaunojams resurss.
Var veikt daudzus aizsardzības pasākumus, lai palīdzētu nodrošināt, ka atjaunojamie resursi neizsīkst. Var izmantot saprātīgu pārvaldības praksi, lai pārāk daudz atjaunojamo resursu netiktu uzņemts nepareizā laikā. Var noteikt konkrēta dabas resursa ilgtspējīgu ražu, un, pamatojoties uz šo skaitu, var vienoties par ieguves limitiem. Var veikt programmas, kas palīdz atjaunot atjaunojamos resursus, piemēram, novākto koku pārstādīšanu. Mūsdienu tehnoloģijas var pat izmantot, lai aizsargātu dabas resursus no faktoriem, kas tos varētu ierobežot, piemēram, piesārņojumu vai sausumu.
Neatjaunojamie resursi ir dabā atrodami vēlami priekšmeti, kurus nevar papildināt lietderīgā laika periodā. Akmeņogles un nafta ir divi vissvarīgākie neatjaunojamie resursi. Var paiet miljoniem gadu un ārkārtīgi reti apstākļi, lai šo fosilo kurināmo varētu ražot dabā, tāpēc tos nevar uzskatīt par atjaunojamiem. Tomēr fosilais kurināmais ir viegli pārvērsts par elektroenerģiju un siltumu ar sabiedrības pašreizējo tehnoloģiju līmeni, tāpēc to raža ir krietni lielāka par ilgtspējīgu ražu.
Lielākā atšķirība starp atjaunojamiem un neatjaunojamiem resursiem ir tā, ka galu galā neatjaunojamie resursi beigsies. Tas var aizņemt gadu desmitus, bet galu galā uz zemes vairs nepaliks fosilā kurināmā, ja to turpinās patērēt pašreizējā ātrumā. Atjaunojamie resursi varētu tikt izmantoti, lai tos aizstātu, taču šobrīd sabiedrības pašreizējā tehnoloģiju līmenī nav tādu atjaunojamo resursu, kas nodrošinātu tādu pašu izmantojamās elektroenerģijas vai siltuma līmeni kā neatjaunojamie resursi.
Tehnoloģija var vēl vairāk izjaukt robežu starp atjaunojamiem un neatjaunojamiem resursiem. Tehnoloģijai ir iespējams iepriekš neatjaunojamu resursu padarīt par atjaunojamu; tas var arī palēnināt vai palielināt resursa izmantošanas ātrumu. Piemēram, zinātnieki pašlaik pēta veidus, kā izmantot aļģu tvertnes naftas ražošanai, kas nozīmē, ka tālā nākotnē naftu varētu uzskatīt par atjaunojamu resursu, ja notiks pietiekami daudz tehnoloģisku sasniegumu. Tagad zivis audzē fermās, cerot, ka tās varēs iegūt tādā apjomā, kas apmierina pieprasījumu, bet neapdraud dabiskās sugas. Saglabāšanas akti un tehnoloģiju attīstība ļauj sabiedrībai izmantot mazāk konkrētu resursu, lai palēninātu izsīkšanu.