Kāda ir atšķirība starp bezapziņu un zemapziņu?

Daži cilvēki terminus bezsamaņa un zemapziņa lieto aizvietojami, taču Freida definīcijā tas nav precīzi. Bezsamaņā, pirmkārt un galvenokārt, nenozīmē, kā tas tiek lietots medicīnas terminoloģijā, “izsist”, un tas nenozīmē arī anestēziju. Tomēr šīm idejām ir saistība ar Freida bezapziņas priekšstatu.

Vienkārši izsakoties, bezsamaņā ir apkopotas informācijas krātuve, kas ir apspiesta un nav viegli nonākusi apzinātā prātā. Šīs atmiņas, kuras apzinātais prāts neatpazīst, var būt atmiņas par traumām vai pat vienkārši atmiņas, domu modeļi, vēlmes un sajūtu iespaidi, kas paliek tālu zem pieejamās virsmas. Tā kā tie būtībā ir nepieejami bez psihoanalīzes, viņi var vadīt un kontrolēt apzināto prātu neredzamos līmeņos. Liela daļa Freida id un superego darbojas bezsamaņā, radot slimības, garīgas problēmas, neirozes un virkni citu problēmu.

Bezsamaņa un zemapziņa ir ļoti atšķirīgas, lai gan speciālisti, kas nav psihiatrijas speciālisti, bieži vien nepareizi izmanto zemapziņu. Atšķirībā no bezsamaņas, zemapziņa atrodas tieši zem apziņas, un tā ir viegli pieejama, ja tai tiek pievērsta uzmanība. Piemēram, jūs varētu zināt kāda tālruņa numuru. Šī informācija netiek glabāta jūsu apziņā, bet gan jūsu zemapziņā. Ja jūs par to domājat, jūs varat uzrādīt tālruņa numuru, taču tas nav vienkārši peldošs jūsu apziņā. Lai noskaidrotu tālruņa numuru, jums jāpievērš uzmanība atmiņai. Tās atmiņas, kuras varat viegli atcerēties, nav apzinātas, ja vien nepievēršat uzmanību un nekoncentrējat uzmanību. Kad kāds lūdz jums aprakstīt savu ideālo dienu, jūs savā zemapziņā meklējat šīs atmiņas.

Tomēr, ja kāds jums lūgtu aprakstīt sliktāko dienu, kāda jums jebkad bijusi, it īpaši, ja tā bija īpaši traumatiska, jūs, iespējams, nevarēsit aprakstīt sliktāko. Jūs varētu apspriest atmiņas savā zemapziņā, kas bija neaizmirstami sliktas, taču patiesi traumatiska diena var būt daļēji vai pilnībā apspiesta. Tādā veidā viena no atšķirībām starp bezapziņu un zemapziņu ir tāda, ka, vismaz pēc Freida aplēsēm, bezsamaņā darbojās kā prāta aizsargājošs spēks, pat ja šī aizsardzība bija nepareizi vadīta. Patiešām savas dzīves traumatiskākās dienas atrašana var nozīmēt nozīmīgu terapiju, lai piekļūtu atmiņas slāņiem, kas ir aprakti gan no apziņas, gan zemapziņas un ir dziļi apslēpti prātā.

Citiem ievērojamiem psihologiem un psihiatriem ir atšķirīgas vai paplašinātas bezsamaņas un zemapziņas definīcijas. Kārlim Jungam neapzinātais prāts bija visu neintegrēto personības aspektu, piemēram, ēnas un anima/animus, krātuve. Lai kļūtu par pilnībā individualizētu cilvēku, šīs lietas bija jāapzinās un jāiekļauj personībā, lai tās kalpotu personai, nevis traucētu viņu. Zem bezsamaņas Jungs tālāk definēja kolektīvo bezapziņu, kopīgu attēlu un ideju grupu, kas bija klātesoša visos cilvēkos neatkarīgi no kultūras fona.

Tomēr citi psihiatri un psihologi bezsamaņā esošos cilvēkus uzskata par cūkām. Viņi apgalvo, ka Freida aprakstīto sistēmu un to, ko citi vēlāk paplašināja, nevar pārbaudīt. Piemēram, biheivioristi no vecākās uzvedības skolas mēdz kritizēt Freida skatījumu uz prāta “līmeņiem”. Savukārt kognitīvi biheivioristi ir mēģinājuši ideju par apspiestām idejām bezsamaņā ienest jaunā terminoloģijā.

Bezsamaņas un zemapziņas vietā kognitīvās uzvedības speciālisti palīdz klientiem novērtēt uzvedību, lai sasniegtu savu galveno uzskatu sistēmu, tās domas un idejas, kas patiešām virza cilvēku. Tas savā ziņā atšķiras no Freida oriģinālajām idejām, jo ​​uzsver, ka, lai gan šie galvenie uzskati var tikt apspiesti, to izvirzīšana gaismā ne vienmēr izraisa tūlītējas pārmaiņas. Tā vietā, identificējot šos uzskatus, sākas kognitīvs pārmaiņu process. Turklāt šie galvenie uzskati nav saistīti ar tādiem terminiem kā “edipāla komplekss” vai id.