Genomiskā DNS ir ģenētiskā informācija, kas veido genomu vai organisma ģenētiskās informācijas pilnu komplektu. DNS jeb dezoksiribonukleīnskābe ir molekulāra ķēde, kas sastāv no četrām dažādām nukleotīdu bāzēm, ko sauc par adenīnu, timīnu, guanīnu un citozīnu. Šo bāzu secība DNS virknēs satur kodētas “instrukcijas”, kas nosaka lielāko daļu procesu, kas notiek organisma attīstības un ikdienas darbības laikā. Genomiskā DNS saglabā visu šo kodēto “instrukciju rokasgrāmatu”. Tas parasti pastāv šūnās hromosomu veidā, kas ir lieli, kompakti kompleksi, kas sastāv no DNS un dažādiem regulējošiem proteīniem.
Genomiskajā DNS pastāv gan kodējošās DNS segmenti, kas satur informāciju, ko izmanto proteīnu un citu funkcionālo vienību ražošanai, gan nekodējošās DNS, kas neražo funkcionālu galaproduktu. Kodējošos DNS segmentus parasti transkribē par ribonukleīnskābi vai RNS un pārvērš proteīnos. Olbaltumvielas ir ļoti bagātīgas funkcionālās vienības organismā, kas kaut kādā veidā ir iesaistītas gandrīz visos ķermeņa bioķīmiskajos procesos. Lielākās daļas nekodējošās genoma DNS funkcija, no kurām liela daļa atrodas starp dažiem kodējošās DNS segmentiem, nav labi saprotama. Daži no tiem darbojas dažādās strukturālās un regulējošās lomās, taču zinātnieki nav spējuši piešķirt precīzu funkciju lielākajai daļai no tā.
Genomiskā DNS iedzimtībā ir dažādas funkcijas. Nelieli dispersijas punkti dažādu cilvēku genomos rada indivīdus ar dažādām iezīmēm, piemēram, augumu un acu krāsu. Kad vecāki vairojas, viņu pēcnācēji saņem daļu genoma DNS no tēva un daļu no mātes, un viņu īpašības ir atkarīgas no ģenētiskās informācijas, kas saņemta no katra vecāka. Tas ir izdevīgi no evolūcijas viedokļa, jo genomā tiek ieviesta lielāka daudzveidība, nodrošinot, ka vismaz daļa populācijas apakškopas ģenētiski spēs tikt galā ar situācijām, kas var būt nelabvēlīgas izdzīvošanai.
Dažādiem organismu veidiem un infekcijas izraisītājiem ir dažāda veida genoma DNS. Piemēram, baktērija uzglabā savu DNS vienā apļveida hromosomā, bet cilvēka DNS tiek glabāta 23 pārī savienotās hromosomās. Jo īpaši vīrusiem ir lielas atšķirības genoma DNS. Vīrusa genoms var sastāvēt no vienas vai divpavedienu DNS, un tas var būt lineārs vai apļveida. Vīrusiem ir tendence injicēt savu DNS saimniekšūnās, lai pārņemtu šo šūnu “mehānismu”, lai radītu sevis kopijas, ļaujot tām izplatīties.