Hiperbolas funkcija dzejā ir pievienot ekstravagantu pārspīlējumu dzejoļa tēmām un apgalvojumiem. Hiperbola ir standarta taktika retorikā un diskursā, un tā ir redzama drāmā. Hiperbolu piemērus var atrast Cicerona runās un Viljama Šekspīra lugās, piemēram, “Otello” un Henrija V runā pirms Aginkūras kaujas. Hiperbolas pretstats ir nepietiekams paziņojums un batoss.
Hiperbola dzejā tiek izmantota, lai paaugstinātu emocijas, un tā ir domāta ne burtiskai. Tas nozīmē, ka izteiktie apgalvojumi ir pārspīlēti, bet nav metaforas. Piemēram, dzejnieks varētu vēlēties paziņot par savu nemirstīgo mīlestību pret kādu sievieti. Dzejolī viņš varētu vēlēties teikt, ka mīl viņu vairāk nekā jebkurš cits, ko viņš pazīst, taču viņš izmantos hiperbolu, lai pateiktu: “Es mīlu tevi vairāk nekā jebko citu pasaulē.” Dzejnieks acīmredzami nav piedzīvojis visu pasaulē un nav saticis visas pasaules meitenes, tāpēc viņš nevar būt pilnīgi drošs.
Aristotelis uzskata, ka dzeja ir par emocijām. Hiperbola dzejā rosina ne tikai mīlestību, kā redzams iepriekš, bet arī naidu, varonību un veiklību. To izmanto arī, lai pieliktu punktu satīriskā vai politiskā dzejolī.
Pēdējā ideja par hiperbolu izmantošanu dzejā, lai izteiktu politisku punktu, nāk no retorikas un diskursa. Hiperbolu lieto orācijās, lai izteiktu konkrētu punktu. Runās un dzejā hiperbola tiek apvienota ar onomatopoēzi, aliterāciju, asonansi un atskaņu. Retoriku un poētisko retoriku labi izmantojuši atsevišķi politiķi, kuru balsis vien pietiek, lai iemantotu vēlētāju uzticību. Piemēri ir Ābrahams Linkolns un Baraks Obama.
Homēra episkā poēma “Iliāda” un “Odiseja” ir izcili hiperbolas izmantošanas piemēri dzejā. Dzejoļi, kas risinās Trojas kara laikā un pēc tā, parasti izmanto hiperbolu, lai pārspīlētu Ahileja veiklību un dievu spēkus. Piemēram, Homērs liek Marsam rūkt “tik skaļi kā deviņi vai desmit tūkstoši cilvēku” un pārspīlē elementus, sakot: “divi vēji cēlās ar saucienu, kas plēš gaisu un aizslaucīja mākoņus sev priekšā”.
Daudzi citi dzejnieki ir izmantojuši hiperbolu. Metafizisks dzejnieks Endrjū Mārvels savā slavenākajā dzejolī “Viņam gudrai saimniecei” izmantoja hiperbolu. Dzejolī viņš raksta “Es tevi mīlētu desmit gadus pirms plūdiem” un “Manai augu mīlestībai vajadzētu augt / plašākai par impērijām”. Kā saimniece atbildētu uz viņa “dārzeņu mīlestību”, nav zināms. TS Eliots savā “J. Alfrēda Prufroka mīlas dziesmā” izmantoja hiperbolu. Dzejolī viņš jautā, vai vīrieša plikpaurība “traucētu Visumu”.