Īstermiņa atmiņa ir pirmā vieta, kur informācija tiek glabāta, kad tā nonāk jūsu smadzenēs, un tā darbojas līdzīgi kā turēšanas zona. Īstermiņa atmiņas ietilpība ir no pieciem līdz deviņiem elementiem, ko bieži dēvē par “septiņiem, plus vai mīnus divi”. Priekšmeti tur paliek tikai aptuveni 30 sekundes, ja vien persona apzināti necenšas tos paturēt. Šķiet, ka informācijas daļu lielums neietekmē, jo katrs no tiem var būt tikpat mazs kā viens burts vai vesela frāze. Ja tie tiek saglabāti, tie galu galā tiek pārnesti uz ilgtermiņa vai pastāvīgu atmiņu.
Kad informācija nonāk cilvēka smadzenēs, pirmā vieta, kur tā apstājas, ir īstermiņa atmiņa, kuras kapacitāte ir ļoti ierobežota. Īstermiņa atmiņā vienlaikus var ietilpt tikai daži vienumi, un tie nevar palikt tur ļoti ilgi, pirms tie tiek aizmirsti vai saglabāti ilgtermiņa atmiņā. Vispārpieņemtais īstermiņa atmiņas ietilpības ierobežojums ir vidēji septiņi vienumi. Šis skaitlis ir balstīts uz kognitīvā psihologa Džordža A. Millera pētījumu, kurš definēja īstermiņa atmiņas ietilpību kā septiņas vienības plus vai mīnus divi. Viņš atklāja, ka lielākā daļa cilvēku vienlaikus spēj apstrādāt aptuveni septiņas informācijas daļas īstermiņa atmiņā, daži cilvēki spēj apstrādāt tikai piecus, bet cilvēki augstākajos līmeņos saglabā deviņus.
Īstermiņa atmiņas ierobežotā ietilpība nozīmē, ka lielākā daļa cilvēku vienlaikus var apstrādāt tikai nelielu informācijas daudzumu. Bez apzinātiem centieniem atcerēties, piemēram, informācijas atkārtošanas, vienumi tiks saglabāti tikai aptuveni 30 sekundes, pirms tie tiks aizmirsti. Katra informācija var būt jebkura izmēra. Piemēram, katrs tālruņa numura cipars var būt atsevišķs vienums, vai arī visu tālruņa numuru var uzskatīt par vienu informācijas daļu. Vēl viens piemērs ir tāds, ka katra informācijas daļa var būt viena vārda viens burts, visu vārdu var uzskatīt par vienumu vai pat veselu frāzi.
Viens veids, kā vienlaikus apstrādāt vairāk informācijas, ir kārtot to daļās, piemēram, atcerēties frāzi vai veselu tālruņa numuru. Tas var efektīvi palielināt īstermiņa atmiņas jaudas ierobežojumus, palīdzot cilvēkam ievietot daudz vairāk informācijas šajā smadzeņu daļā, jo katrs objekts ir lielāks. Jauni vienumi mēdz izstumt vecākos, bet, ja cilvēks praktizē informāciju ar atkārtošanos, to var paturēt, nevis aizmirst. Vienumi, kas tiek saglabāti un apgūti šādā veidā, parasti tiek pārsūtīti uz ilgtermiņa atmiņu pastāvīgai glabāšanai.