Metaforas funkcija dzejā ir runāt par vienu objektu vai situāciju, vienlaikus atsaucoties uz citu. To izmanto kā skaidrošanas līdzekli. To izmanto kā runas figūru un kā analoģijas veidu. Slaveni metaforas piemēri dzejā ir Silvijas Plātas “Cut”, Roberta Frosta “The Road Not Taken” un CS Lewis “The Country of the Blind”.
Senajā Grieķijā Aristotelis uzskatīja, ka pastāv tikai četri metaforu veidi. No šiem četriem tikai līdzība joprojām tiek uzskatīta par metaforas elementu. Pārējie trīs tagad tiek uzskatīti par metonīmijas un sinekdoha elementiem. Neatkarīgi no pārējiem trim Aristotelis uzskatīja, ka analoģija ir vissvarīgākā no visām.
Metafora atšķiras no kenninga. Kenings ir lietvārda aizstāšana ar citu lietvārdu pāri, kas norāda uz sākotnējo lietvārdu. Piemēram, skaldu dzejā jūru bieži sauc par “vaļu ceļu”. Keningi nav metaforas, jo tām trūkst apkārtraksta un koncepcijas. Metaforā tiek izmantota vienas lietas vai jēdziena tieša aizstāšana ar citu un netiek lietots līdzībās atrodams “patīk” vai “kā”.
Dzejā ir vairāki pamata metaforu veidi. Pirmkārt, ir alegorija, kas ir paplašināta metafora, kas bieži izstiepta visa dzejoļa garumā. Otrkārt, ir katakrēze, jauktas metaforas veids, kurā vārds tiek izmantots ar radikāli atšķirīgu nozīmi nekā sākotnēji paredzēts. Ir arī līdzības; tās ir arī iezīme garuma metafora, bet tā ir paredzēta, lai beigās piedāvātu morālu mācību.
Mirusi metafora dzejā piedāvā fizisku darbību kā izpratnes metaforu. Absolūtajām metaforām ir atšķirīgas nozīmes, kas bieži ir paslēptas dzejolī un ir jāizsecina. Iedomīgas metaforas ir vieta, kur paplašinātā metafora vispirms piedāvā skatuvi, piemēram, “pasaule ir tikai skatuve”, un pēc tam to paplašina, iekļaujot tādas papildu metaforas kā “un cilvēki tajā, tās dalībnieki”.
Metafora dzejai ir svarīga, jo palīdz emocijas izskaidrot citos, vienkāršākos terminos. Kā savā “Poētikā” norādīja Aristotelis, atšķirība starp vēsturi un dzejoļiem ir tāda, ka dzejoļi izskaidro emocijas, bet vēsture – notikumus. Metaforas arī izskaidro īpašības, izmantojot tās pašas metodes.
Metaforas izmantošana dzejā ir radījusi noteiktu simbolu un īpašību vai emociju asociāciju. Mīlestība ir saistīta ar sirdi, savukārt visi neirozinātnieki teiks, ka mīlestība nāk no smadzenēm. Tāpēc šādas poētiskas metaforas ir kļuvušas par ikdienas dzīves sastāvdaļu.