Saikne starp attīstības aizkavēšanos un autismu var saprast, ka autisma spektra traucējumi (ASD) ir neiroloģisko problēmu kategorija, kas izpaužas kā attīstības kavēšanās. Citas attīstības kavēšanās traucējumu kategorijas var ietvert tādas problēmas kā garīga atpalicība un citi kognitīvie traucējumi, izņemot autismu. Tāpēc personai būtu pilnīgi taisnība, aprakstot autismu un ar to saistītos traucējumus kā attīstības aizkavēšanās veidus. Klasiskais autisms un līdzīgi ASD, piemēram, Aspergera vai Reta sindroms, pētniecības nolūkos tiek klasificēti kā neiroloģiskās attīstības traucējumi. Neiro attīstība attiecas uz noteiktu funkciju un sistēmu attīstību smadzenēs, bērnam nobriest no zīdaiņa vecuma līdz pieauguša vecuma sasniegšanai.
Medicīnas un terapijas speciālisti, kā arī vecāki un interešu aizstāvības grupas dažādus attīstības kavējumu un autisma traucējumu veidus apzīmē ar dažādiem terminiem. Deviņdesmitajos gados autisms un līdzīgi traucējumi tika klasificēti kategorijā Pervasive Developmental Disorders (PDD). Tomēr 1990. gadsimta sākumā vecāki, daži speciālisti un interešu aizstāvības grupas sāka strīdēties par klasifikācijas izmaiņām. Pārklasificēšana uz tādu pozīciju kā autisma spektra traucējumi, pēc izmaiņu aizstāvju domām, precīzāk atspoguļoja smaguma diapazonu, kas saistīts ar dažāda veida attīstības kavēšanos un autisma traucējumiem, kas saistīti ar šādu kavēšanos. Neatkarīgi no konkrētās nomenklatūras visas autisma formas var klasificēt kā attīstības kavēšanās veidu.
Parasti bērns, kuram diagnosticēts autisma spektra traucējumi, neievēro to pašu neiroloģiskās attīstības laika līniju kā citi tāda paša vecuma bērni. Konkrēti, bērniem, kuriem diagnosticēts spektrs, ir izteikta kavēšanās kognitīvo spēju attīstībā, kas ir kopīga saikne starp attīstības kavēšanos un autismu. Bērniem ar ASD attīstības kavēšanās galvenokārt izpaužas valodas un artikulācijas, rupjās un smalkās motorikas un sociālo prasmju jomās. Tas, kurš ASD bērnam tiek diagnosticēts, ir atkarīgs no konkrētajiem attīstības kavējumiem, kā arī no kavēšanās smaguma pakāpes.
Lai noteiktu attīstības kavēšanās un autisma spektra traucējumu esamību, profesionālim ir jānovērtē bērns, pamatojoties uz trim galvenajiem procesiem: ievērojamu kavēšanos, disociācijas ātrumu un novirzi no vidējām normām. Vienkāršiem vārdiem sakot, bērnam ir jānovēro kāda izteikta un pamanāma kavēšanās galvenajā attīstības jomā, kas parasti saistīta ar autisma spektra diagnozi. Kavējumiem jābūt vienā neiroloģiskajā jomā, savukārt citas neiroloģiskās attīstības jomas parādās normālā diapazonā – jēdziens, kas pazīstams kā disociācija. Visbeidzot, bērna attīstībai ir jāpierāda novirze vai normālas attīstības atskaites punktu trūkums salīdzinājumā ar citiem līdzīga vecuma bērniem.