Saikne starp uzmanību un apziņu ir intīma. Lai gan šie psiholoģiskie termini dažkārt tiek lietoti kā sinonīmi neformālā runā un rakstībā, tie ir ļoti atšķirīgi. Apziņa, gluži vienkārši, ir apziņas stāvoklis. No otras puses, uzmanības nodrošināšanai ir nepieciešams, lai smadzeņu apstrādes jauda būtu apzināti vērsta uz ienākošās, konkurējošās informācijas filtrēšanu vai atdalīšanu.
Fizioloģiski runājot, apziņa ir nomodā vai bezsamaņā. Apziņa arī atšķiras no zemapziņas ar to, ka cilvēks, kurš atrodas apziņas stāvoklī, var tieši piekļūt un ziņot par saviem garīgajiem pārdzīvojumiem. Funkcionējošam cilvēkam apziņa ir normāls, dabisks stāvoklis, un parasti, lai to sasniegtu, nav jāpieliek pūles.
Uzmanību vislabāk var ilustrēt ar klasisko “kokteiļu ballīšu fenomenu”, kas parāda, kā cilvēks telpā, kurā ir daudz cilvēku, var koncentrēties uz vienu sarunu. Lai sasniegtu uzmanību, ir nepieciešama gan apziņa, gan pūles. Citiem vārdiem sakot, cilvēks var būt pilnībā apzināts, bet nepievērš uzmanību, bet nevar pievērst uzmanību bez apziņas.
Kognitīvā psiholoģija ir psiholoģijas nozare, kas pēta augstākos garīgos procesus, piemēram, uzmanību, apziņu, spriešanu, valodu un atmiņu. Tieši šajā disciplīnā visvieglāk var atrast diskusiju par saikni starp uzmanību un apziņu. Runājot par uzmanību, kognitīvie psihologi cenšas definēt, kad sākas un beidzas filtrēšanas process un kad tiek piesaistīta selektīva uzmanība. Noturīgu apziņu var uzskatīt par bez piepūles un bezgalīgu tik ilgi, kamēr cilvēks ir pilnībā nomodā, bet noturīgu, modru uzmanību ilgāk par 20 minūtēm ir ļoti grūti saglabāt. Kognitīvie psihologi ierobežo apziņu, uzsverot, ka apziņu var ierobežot līdz noteiktiem apstrādes līmeņiem.
Pastāv ievērojamas zinātniskas debates par teorētisko saikni starp uzmanību un apziņu, un daudzas teorijas ir skaidri pretrunā. Piemēram, lai gan daudzi zinātnieki piekrīt, ka uzmanība un apziņa ir atšķirīgas, daži apgalvo, ka bez uzmanības apzināta uztvere nav iespējama. Citi apgalvo, ka uzmanība ir iespējama bez apziņas, un saka, ka eksperimentālie dati apstiprina viņu apgalvojumus.
Zināmā mērā atšķirīgās teorijas, lai cik interesantas un vērtīgas tās būtu, ir argumenti par semantiku. No praktiskā vai nespeciālista viedokļa saikne starp uzmanību un apziņu ir kā atšķirība starp izkliedētu gaismu un fokusētu gaismu. Cilvēks var apzināti ieslēgt lukturīti, lai redzētu, kas atrodas tumšā vietā, un pēc tam fokusēt gaismas staru, lai tuvāk aplūkotu kaut ko, kas ir piesaistījis viņa uzmanību.