Uztvere un uzmanība ir divi jēdzieni, kas ir saistīti ar cilvēka kognitīvo attīstību. Abi rodas no spējas apzināti kontrolēt un vadīt garīgo procesu saistībā ar ārējiem stimuliem, kas var būt fiziski, vizuāli vai no saglabātas atmiņas saistībā ar notikumiem. Kā tādas attiecības starp uztveri un uzmanību ir fakts, ka uztvere ir spēja izprast vidi un apkārtni, savukārt uzmanība ir spēja koncentrēties uz jebkuru no uztvertajiem stimuliem.
Saikne starp uztveri un uzmanību izriet no cilvēku spējas izvēlēties, kādiem iekšējiem vai ārējiem stimuliem pievērst uzmanību. Tā ir ļoti svarīga spēja informācijas straumes dēļ, ar kuru cilvēkiem ir jāsaskaras katru dienu. Pievēršot uzmanību izvēlētiem stimuliem, indivīds spēj koncentrēt savu uzmanību uz konkrētu stimulu, vienlaikus saglabājot liekos stimulus ilgtermiņa vai īstermiņa atmiņā turpmākai atsaucei.
Piemēram, ja jauns zēns saulainā dienā staigā pa parku, viņš pamanīs daudzus objektus, kas kalpo kā stimuls. Daži no tiem tiks pamanīti tikai nedaudz, savukārt citi izcelsies dažādās fokusa pakāpēs, piesaistot zēna uzmanību. Piemēram, šādi ārējie stimuli būs saules siltums, neliels vējiņš, ziedi parkā un citi. Saikne starp uztveri un uzmanību ir redzama stimulos, uz kuriem zēns izvēlas koncentrēt savu uzmanību.
Piemēram, viņš var nedaudz pamanīt visu, kas aprakstīts iepriekš, bet viņš varētu izvēlēties zelta retrīveri vai saldējuma mašīnu kā savas uzmanības centrā. Daži citi objekti varētu būt saglabāti viņa īstermiņa atmiņā, bet saldējuma mašīna un zeltainais retrīvers izcelsies asā fokusā, jo viņš izvēlējās pievērst uzmanību šiem īpašajiem vizuālajiem stimuliem. Ja jauno zēnu intervē gadu no tā laika, viņš varētu daļēji atcerēties citus faktorus, bet zelta retrīvera un citu objektu, kuriem viņš pievērsa uzmanību, atmiņa viņam, iespējams, kļūs vieglāk. Tādējādi uztvere un uzmanība ir savstarpēji saistītas ar to, ka persona, kas izjūt stimulus, pievērš uzmanību objektiem, kurus viņš uztver.