Kāda ir saistība starp citokīniem un iekaisumu?

Uz šo mehānismu tieši vērstas mūsdienu zāles. Reimatoīdā artrīta, psoriāzes, Krona slimības un vairāku citu slimību ārstēšanā izmanto bioloģiskos medikamentus, kas bloķē atsevišķu citokīnu vai tā receptoru. Tie ir iedarbīgi tieši tāpēc, ka pārtrauc pavēļu ķēdi, nevis slāpē simptomu. Tā ir arī to cena: nomākts iekaisums nozīmē vājāku aizsardzību, tāpēc pirms šādas ārstēšanas cilvēku pārbauda uz latentu tuberkulozi un B hepatītu, un jebkura infekcija ārstēšanas laikā jāpiesaka ārstam agrāk, nekā to darītu citkārt.

Otrs galējais variants ir situācija, kad citokīnu izdale izplešas nekontrolēti un skar visu organismu. Tad asinsvadi paplašinās visur, šķidrums izsūcas no asinsrites, krītas asinsspiediens un cieš orgāni. Tieši tā izskatās sepses smagākā izpausme, un tāpēc tā ir dzīvībai bīstams stāvoklis, kas jāatpazīst stundās, nevis dienās.

Neatliekamā palīdzība jāmeklē, ja drudzi pavada apjukums, ļoti ātra elpošana, sirdsklauves, neizskaidrojami zema temperatūra, marmorēta vai pelēcīga āda vai izsitumi, kas, uzspiežot ar stiklu, nezūd. Pie ģimenes ārsta jādodas, ja drudzis turas vairākas dienas bez skaidra cēloņa, ja locītavas ir pietūkušas un stīvas no rīta ilgāk par dažām nedēļām, ja ādas apsārtums izplešas vai ja svara zudums un nakts svīšana turpinās ilgstoši. Locītavu un sistēmiskas iekaisuma slimības ārstē reimatologs.

Iekaisums un infekcija nav viens un tas pats. Infekcija ir mikroba klātbūtne, iekaisums ir organisma atbilde. Iekaisumu tikpat labi izraisa sastiepums, apdegums, autoimūna slimība vai svešķermenis, kur nekādu mikrobu nav; un otrādi, smagi novājinātam cilvēkam infekcija var noritēt gandrīz bez iekaisuma pazīmēm. Tieši tāpēc paaugstināta C reaktīvā olbaltumviela nav pierādījums infekcijai un nav iemesls antibiotikām pati par sevi.

Citokīns nav hormons, lai gan abi ir signālvielas. Hormonu ražo noteikts dziedzeris, tas ceļo ar asinīm un darbojas tālu no izcelsmes vietas. Citokīnu ražo daudzas šūnas pēc vajadzības, un tas visbiežāk darbojas turpat blakus. Citokīns nav arī antiviela: antiviela pati piesaistās mikrobam, bet citokīns tikai nodod pavēli citai šūnai.

Visbeidzot, akūts un hronisks iekaisums nav vienas parādības vājāka un stiprāka pakāpe. Akūts iekaisums ir strauja un pašlimitējoša norise ar neitrofilajiem leikocītiem priekšgalā, hroniskā iekaisumā vadošās ir citas šūnas, un tā rezultāts ir nevis dzīšana, bet audu pārbūve.

Izplatīts priekšstats ir tāds, ka iekaisums ir kaitējums, kas jāapslāpē pēc iespējas ātrāk. Patiesībā pietūkums un sāpes pēc sastiepuma nav pati trauma, tā ir ieradusies remontbrigāde: bez iekaisuma nenotiek ne mikrobu iznīcināšana, ne brūces dzīšana. Cilvēkam ar nomāktu iekaisuma atbildi nedzīst pat neliels grieziens.

No tā izriet praktiska atziņa par pretiekaisuma līdzekļiem: tie ir noderīgi, lai sāpes būtu paciešamas un cilvēks spētu kustēties, bet tie nav domāti, lai ar tiem ilgstoši aizsegtu pasliktināšanos. Ja sāpes un pietūkums, lietojot šādas zāles, tomēr pieaug, tā ir zīme doties pie ārsta, nevis palielināt devu.

Tikpat bieži maldina arī vārdu savienojums hronisks iekaisums reklāmās. Ar vienu analīzi to izmērīt nevar, un neviens uztura bagātinātājs nav zāles pret to. Zināmās un pierādītās lietas, kas ilgstošu iekaisuma slogu mazina, ir gluži ikdienišķas: smēķēšanas atmešana, regulāras kustības, miegs, zobu veselība un liekā svara samazināšana.