Strofas dzejolī pilda dažādas funkcijas. Daži dzejnieki dzejā izmanto stanzas, lai grupētu idejas vai attēlus, kas pieder kopā. Citi norāda uz toņa, virziena vai idejas maiņu, izveidojot jaunu strofu. Daži dzejnieki spēlējas ar klusuma ierosinājumu, ko nozīmē strofas pārtraukums, bet citi izmanto stanzas un tos sadalošās atstarpes, lai radītu vizuālu interesi.
Daudzām kultūrām ir tradicionālas poētiskas formas, kas noteiktam dzejoļa veidam uzspiež vizuālu, tēlainu vai audio “arhitektūru” un paredz strofas pārtraukumus paredzamos punktos. Viens piemērs ir sonets. Petrarhijas jeb itāļu soneti ir sakārtoti divās strofās kopumā 14 rindās; pirmā strofa sastāv no astoņām rindiņām, kam seko sešu rindiņu strofa. Angļu jeb Šekspīra soneti arī ir 14 rindiņas gari, taču tie ir sakārtoti trīs četrrindēs jeb četrrindu stanzās, kam seko kupeja vai divu rindiņu strofa.
Citas tradicionālās formas, piemēram, haiku vai villanelle, organizējas ap tercetēm vai trīsrindu strofām dzejā. Attiecībā uz haiku, sākotnēji japāņu formu, kas ir guvusi plašu piekritēju starp dzejniekiem, kuri raksta angļu valodā, viena terceta sastāda visu dzejoli. Villanelle, kuras saknes meklējamas franču trubadūru tradīcijās, satur vairākas trīsrindu stanzas, kas pārmaiņus atkārto veselu rindu.
Dzejniekiem, kas raksta atklātā formā, nav ierobežojumu attiecībā uz to, kur dzejā ievietot stanzas. Šie dzejnieki izmanto stanzas pārtraukumus daudzu intelektuālu, intuitīvu vai emocionālu iemeslu dēļ. Dažiem strofas pārtraukums sniedz lasītājam iespēju uz brīdi apstāties un pārdomāt tikko pabeigto rindu grupu. Citiem stanzas pārtraukums liek domāt par pārsteigumu un bieži noved dzejoli pavisam negaidītā virzienā.
Vizuālie dzejnieki, piemēram, ee cummings un vēlākie konkrētie dzejnieki, izmanto vārdu, burtu, ciparu un simbolu izskatu lapā vizuāli, kā arī lingvistiski mākslinieciskā veidā. Šiem dzejniekiem stanzas dzejā ir iespēja radīt ne tikai konceptuāli jēgpilnas idejas vai vēstījumus, bet arī vizuāli uzlādētus. Izveidojot lapā neparedzētus modeļus, tostarp stanzas pārtraukumus, kuros var būt daudz vairāk nekā divas tukšas rindiņas vai stanzas, kas darbojas horizontāli, nevis vertikāli, šie dzejnieki ne tikai piedāvā dzejoļus, kas pārkāpj plašsaziņas līdzekļu robežas, bet arī dzejoļus, kas izaicina lasītāju gaidīt un liek domāt, ka kāds no mākslas funkcija ir sagraut cerības.