Uzņēmumi gūst labumu, izveidojot budžetu, kas palīdz kontrolēt ienākumu izlietojumu. Ideāla budžeta izkārtojuma izveide ietvers gan fiksētas, gan elastīgas budžeta stratēģijas apsvēršanu, galu galā izvēloties pieeju, kas nodrošinās vislielāko ieguvumu. Lai gan abiem budžeta veidiem ir vairākas kopīgas iezīmes, starp tiem ir būtiska atšķirība, kas ir labi jāsaprot pirms galīgās izvēles.
Kā norāda abu stratēģiju nosaukumi, vienīgā vissvarīgākā atšķirība starp fiksētu un elastīgu budžetu ir tā, ka pirmais neparedz iespēju veikt izmaiņas budžeta pozīcijās, kad un mainoties dažādiem notikumiem vai apstākļiem. Turpretim elastīgs budžets nodrošina zināmu iespēju novirzīt piešķīrumus dažādām pozīcijām, ļaujot nepieciešamības gadījumā pārskaitīt līdzekļus no vienas pozīcijas uz citu. Atkarībā no iesaistītās uzņēmējdarbības veida tas padara elastīgo budžeta pieeju praktiskāku.
Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā izprast šo galveno atšķirību starp fiksēto un elastīgo budžetu, ir ņemt vērā uzņēmuma īpašnieku, kurš gatavo darbības budžetu nākamajam pārskata periodam, piemēram, nākamajam kalendārajam vai fiskālajam gadam. Budžeta pozīcijas ietvers līdzekļu piešķiršanu izejmateriāliem, komunālajiem pakalpojumiem, darbaspēka izmaksām un citiem izdevumiem, kas gada laikā var mainīties vai nemainīties. Ja uzņēmumam pašlaik ir noslēgti līgumi ar pārdevēju, kas garantē izejvielu un komunālo pakalpojumu cenas, kā arī līgumi, kas nepieļauj darbaspēka izmaksu izmaiņas šajā periodā, stingrs budžets, kas neļauj veikt nekādas korekcijas, var darboties diezgan labi. Tā kā lielākā daļa uzņēmumu nevar garantēt vismaz dažas darbības izmaksu izmaiņas, ir svarīgi nodrošināt vismaz zināmu elastību.
Tā kā spēja pielāgoties ir svarīga, pieņemot lēmumu starp fiksētu un elastīgu finanšu stratēģiju, procesam ir svarīga iespēja prognozēt iespējamās radītās ieņēmumu, nodokļu, komunālo pakalpojumu un darbaspēka izmaiņas. Joprojām ir iespējams iet ar fiksētu budžetu pat tad, ja ir paredzamas izmaiņas, pieņemot, ka ienākumu līmenis un uzņēmuma rezerves ir pietiekamas, lai katrai rindai izmantotu tā saukto polsterējumu. Polsterējums ir vienkārši izvēle palielināt paredzamo piešķīrumu rindu vienībām par noteiktu procentu, tādējādi efektīvi radot finanšu spilvenu, ko vajadzības gadījumā var izmantot. Tā kā nekas neliek uzņēmumu īpašniekiem iztērēt visus katrai pozīcijai atvēlētos līdzekļus, ir iespējams izmantot fiksētā budžeta pieeju un panākt sabalansētu gada budžetu.
Tā kā ne katram uzņēmumam ir pārpalikums, ko atvēlēt katrai rindas vienībai, izvēle starp fiksētu un elastīgu budžetu var ietvert budžeta strukturēšanu, kas atvieglo līdzekļu pārskaitīšanu no vienas rindas pozīcijas uz nākamo, kad un kad notiek noteikti notikumi. Piemēram, elastīgais budžets ļautu viegli pārvietot līdzekļus, kas rezervēti izejvielām, ja tiek panākta vienošanās par zemākām likmēm šiem materiāliem, un izmantotu šo starpību, lai segtu palielinātās darbaspēka izmaksas. Kopējais budžets paliek līdzsvarots, jo ir iesaistīta tāda pati naudas summa.
Apsverot gan fiksētā, gan elastīgā budžeta priekšrocības, nav vienas pareizās izvēles, kas būtu piemērota katrai situācijai. Budžeta plānotājiem ir reāli jāapsver ar darbību saistītie apstākļi un attiecīgi jāplāno budžets. Tas nodrošinās vislabāko iespējamo darba platformu uzņēmuma finanšu pārvaldībai un uzlabos iespējas, ka visi resursi tiks izmantoti vislabākajā veidā.