Veterinārā kvalifikācija ietver akadēmiskās, sertifikācijas un licencēšanas prasības. Bakalaura studiju programmas studentiem, kuri vēlas kļūt par veterinārārstiem, ir jāapgūst pirmsveterinārijas kursi un jāpiesakās akreditētā veterinārārstu skolā. Pēc absolvēšanas veterinārārstiem ir jāatbilst arī valsts sertifikācijas prasībām. Turklāt veterinārārsta kvalifikācija ietver licencēšanas prasību izpildi, ko nosaka valsts vai teritorija, kurā veterinārārsts izvēlas praktizēt.
Studenti, kuri piesakās absolventu programmām, var paaugstināt savu veterināro kvalifikāciju, iegūstot reālu pieredzi darbā ar dzīvniekiem. Pieredze var ietvert darbu par asistentu veterinārārsta birojā vai dzīvnieku patversmē, kā pētnieka asistentu iestādē, kurā tiek izmantoti dzīvnieki, vai pat fermā vai fermā. Amati, kuros pretendentiem jāstrādā ar dzīvnieku īpašniekiem, sagatavo pretendentus arī vēlākai privātprakses vadīšanai.
Pretendentiem uz veterinārārstu absolventiem nav obligāti jābūt bakalaura grādam atkarībā no skolām, kurās pretendents vēlas uzņemt. Tomēr bakalaura grāds padara pretendentu konkurētspējīgāku, jo lielākā daļa no tiem, kas piesakās, ir ieguvuši bakalaura grādu vai atrodas uz tā robežas. Studentiem jāapgūst kursi pirms veterinārārsta, kas ietver daudzas dzīvības zinātnes nodarbības, piemēram, bioloģiju un zooloģiju. Dažas veterinārārstu skolas arī pieprasa, lai pretendenti apmeklētu uzņēmējdarbības vadības un humanitāro zinātņu nodarbības.
Standartizēta iestājeksāmena kārtošana ir arī vēl viena veterinārārsta kvalifikācijas sastāvdaļa, pirms pretendentu var apsvērt uzņemšanai veterinārārsta programmā. Lielākajā daļā veterinārārstu programmu studentiem ir jāveic vispārējs absolventu uzņemšanas tests, piemēram, absolventu ierakstu eksāmens (GRE). Citās veterinārārstu programmās pretendentiem ir jāveic uzņemšanas pārbaude, kas paredzēta tikai absolventiem veterinārārstu pretendentiem, vai absolventu medicīnas skolas uzņemšanas pārbaude.
Kad persona ir beigusi veterinārārstu skolu, tai ir jāatbilst veterinārārsta kvalifikācijai, ko noteikusi valsts veterinārārstu padome. Daļa no sertifikācijas prasībām varētu ietvert sekmīgu rezidentūras iegūšanu, kas var ilgt līdz četriem gadiem. Rezidentūras veterinārā kvalifikācija ir specializējusies tādās jomās kā uzturs vai zobārstniecība, ļaujot veterinārārstiem kļūt par speciālistiem. Šo prasību izpilde ļauj jaunam veterinārārstam iegūt sertifikātu, kas var radīt labāk atalgotas karjeras iespējas.
Veterinārārsta kvalifikāciju licencēšanu regulē valsts, teritorija vai province, kurā veterinārārsts izvēlas praktizēt. Parasti licencēšanas noteikumi paredz, ka pretendentam ir jābūt akreditētai veterinārārsta absolventu programmai un jānokārto valsts padomes licencēšanas eksāmens. Atkarībā no štata, teritorijas vai provinces veterinārārstiem pirms licences iegūšanas, iespējams, būs jāveic arī atsevišķa pārbaude par vietējiem likumiem un noteikumiem.