Episkie dzejoļi tiek klasificēti kā primārie tautas eposi vai sekundārie eposi, un dažreiz tos dēvē par literārajiem eposiem. Primārajiem eposiem nav individuāli identificējama autora, un tie ir atvasināti no gadsimtu senām mutvārdu tradīcijām, savukārt sekundāros eposus veido viens autors, kura stils atdarina tautas eposus. Dažas abu veidu episko dzejoļu iezīmes ietver plašus ģeogrāfiskos iestatījumus, atvērumu, kas nosaka dzejoļa tēmu, un intensīvu, varonīgu cīņu. Daudzos eposos ir iesaistīti arī galvenie varoņi ar dievam līdzīgām spējām vai pārcilvēciskām spējām, kuri aizstāv vai paplašina savas valsts nacionālās intereses kara laikā, vienlaikus atspoguļojot savas kultūras ideālus.
Dažas no primārā tipa episko dzejoļu īpašībām ietver tos, ko radījušas preliteratūras sabiedrības, kurās stāsts tiek mutiski pārraidīts auditorijai un no viena stāstnieka otram. Šie mutvārdu eposi parasti sastāv no īsām epizodēm, kuru garums un nozīme ir līdzīgs kopējam stāstījumam, palīdzot stāstniekam laika gaitā iegaumēt visu dzejoli. Dzejolis sākas ar praeposito — eposa tēmas vai mērķa izklāstu. Grieķu mitoloģijas iespaidotie literārie eposi sākas ar aicinājumu mūzām, deviņām Zeva meitām. Episkā dzeja bieži sākas stāsta stāsta loka vidū jeb en media res, attēlojot varoni lielā saspringumā, un pēc tam izmanto atmiņu atskatus, lai saistītu stāsta sākumu.
Gari cilvēku, vietu un ģenealoģiju saraksti, kas pazīstami kā enumeratio, ir vēl viena episko dzejoļu iezīme. Šo garo deklamāciju mērķis bija gan piešķirt dzejoļiem universālāku pievilcību, gan godināt klausītāju senčus. Daudzos eposos darbības lauks un laika posms ir plašs. Piemēram, Homēra Odiseja stāsti risinās gadu desmitu garumā un aptver visu zināmo grieķu pasauli. Eposos dzejoļos bieži sastopama bieža āķīgu frāžu atkārtošana, varoņi, kas iemieso kultūras augstākās vērtības, un dievišķa iejaukšanās.
Homēra izveidotās konvencijas vēl ilgi pēc viņa ēras turpināja ietekmēt episko dzejoļu īpašības. Bieži vien varonis ir iesaistīts ilgstošā un grūtā ceļojumā, kas ietver meklējumus, lai iegūtu vērtīgus artefaktus vai balvas. Varonis parasti ir arī cēls un starp saviem senčiem var būt dievi vai padievi. Lai gan varoņiem bieži piemīt pārcilvēciskas spējas, viņu neievainojamību pret kaitējumu bieži apdraud kāds īpašs vājums, piemēram, Ahileja papēdis. Tādas frāzes kā “atjautīgais Odisejs” ir īsi epiteti, kas bieži atkārtojas visā eposā un cildina varoņa izcilākās īpašības.