Marss ir visdraudzīgākais Saules sistēmas ķermenis kolonizācijai, ja neskaita, iespējams, Mēnesi, kas ir pelnījis šo titulu tikai tā tuvuma Zemei un zemā bēgšanas ātruma dēļ. Pieci elementi, kas ir absolūti nepieciešami lielos daudzumos dzīvībai – ogleklis, slāpeklis, ūdeņradis, skābeklis un kalcijs, visi atrodas uz Marsa. Atmosfērā ir tikai 3% slāpekļa salīdzinājumā ar mūsu 80%, taču ar to pietiek, lai atbalstītu kolonizācijas centienus un galu galā ar teraformēšanu pat ierobežotu biosfēru. Turpretim Mēnesim trūkst ievērojama oglekļa, slāpekļa vai ūdeņraža daudzuma.
Marsa gravitācijas līmenis ir 0.38 g attiecībā pret Zemes 1 g. Tas ir vistuvāk Zemei, ko var atrast uz teorētiski apdzīvojamiem ķermeņiem Saules sistēmā, taču tas joprojām ir diezgan zems un var izraisīt daudzas veselības problēmas, kas saistītas ar zemāku gravitācijas līmeni. Vismaz cilvēkiem, kuri aug uz Marsa, būtu neticami grūti vai, visticamāk, neiespējami, doties ceļojumos uz Zemi, ja vien viņiem nebūtu sava veida kibernētisko skeletu.
Viens no pievilcīgākajiem Marsa aspektiem ir tā atmosfēra. Tam ir viens, pat domājams, ka tas ir apmēram 100 reižu plānāks nekā Zeme, kas ir pluss. Nosēšanās palīdz atmosfēra – kļūst iespējama aerobremzēšana. Tas arī pasargā no kaitīgiem kosmiskajiem stariem; lai gan cilvēkiem uz Marsa joprojām būtu jādzīvo ekranētos kupolos, šiem kupoliem nav jābūt tik bieziem kā Mēness kupoliem. Marsa atmosfēru pārsvarā veido oglekļa dioksīds, bet, ja Marsa virsmā tiktu ievesti izturīgi augi, tie varētu sākt pārvērst vairāk atmosfēras skābeklī. Mākslīgā fotosintēze ir arī ilgtermiņa iespēja. Siltuma stari var sadalīt nitrātus un karbonātus uz Marsa virsmas, lai iegūtu atmosfēras slāpekli un dzīvību radošo oglekli.
Jaunākie pierādījumi liecina par ūdens esamību uz Marsa, un Marsa ledus vāciņa klātbūtne ir pārsteidzoši acīmredzama. Tur varētu atrasties pirmās Marsa kolonijas, kas izkausē ūdeni dzeršanai un lauksaimniecībai. Viena no lielākajām bažām par Marsa kolonizāciju ir salīdzinoši garais ceļojums – seši līdz astoņi mēneši katrā virzienā.
Pieredze ar kodolzemūdenēm rāda, ka cilvēki, iespējams, var veikt šāda garuma braucienus, nekļūstot traki, taču viens Krievijas izmēģinājuma eksperiments, kurā mazā kapsulā uz gadu tika ievietoti pieci indivīdi, beidzās ar dūrēm, liekot dažiem cilvēkiem eksperimentu pamest. Iespējams, ka lētākas palaišanas izmaksas un labākas raķetes nākotnē padarīs šo braucienu mazāk garīgu un fizisku šķērsli. Līdz tam mēs savu kosmosa attīstību koncentrēsim uz zemo Zemes orbītu un Mēnesi.