Kādas ir skeleta sistēmas sastāvdaļas?

Kauls ir sistēmas cietā, ar minerālvielām piesūcinātā daļa, kas nes slodzi. Kaula iekšienē izšķir blīvo jeb kompakto vielu, kas veido ārējo cauruli, un porainu, sūkļveida vielu kaula galos, kur šķērssiju tīkls ir izvietots tieši pa slodzes līnijām.

Skrimslis (cartilago) ir mīkstāks, gluds un elastīgs. Hialīnais skrimslis klāj locītavu virsmas un ļauj tām slīdēt gandrīz bez berzes, elastīgais skrimslis veido auss gliemežnīcu, bet šķiedru skrimslis veido starpskriemeļu diskus un ceļa meniskus, kur nepieciešama izturība pret spiedienu.

Saite (ligamentum) savieno divus kaulus un ierobežo locītavas kustības virzienu. Locītava (articulatio) ir pati savienojuma vieta, kuru ieskauj kapsula ar sinoviālo apvalku, kas ražo eļļojošo šķidrumu. Ne visi savienojumi ir kustīgi: galvaskausa šuves ir gandrīz nekustīgas, bet kaunuma kaulu savienojums priekšpusē ir daļēji kustīgs.

Kaulu iekšējos dobumos atrodas kaulu smadzenes. Sarkanās kaulu smadzenes ražo eritrocītus, leikocītus un trombocītus; pieaugušajam tās saglabājas galvenokārt iegurņa kaulos, krūšu kaulā, skriemeļos un garo kaulu galos. Dzeltenās kaulu smadzenes sastāv galvenokārt no taukaudiem un ir enerģijas rezerve, kas smagā asins zuduma gadījumā spēj daļēji pārslēgties atpakaļ uz asinsradi.

Skelets vienlaikus ir organisma kalcija banka. Kalcija līmenim asinīs jāpaliek ļoti šaurās robežās, jo no tā ir atkarīga nervu un sirds darbība. Ja uzturā kalcija trūkst, epitēlijķermenīšu hormons liek osteoklastiem to izņemt no kaula.

Tas nozīmē kaut ko svarīgu un maz saprastu: organisms upurēs kaula stiprumu, lai noturētu kalcija līmeni asinīs. Kauls ir gan konstrukcija, gan noliktava, un konflikta gadījumā noliktavas intereses uzvar.

Osteoporoze nozīmē, ka kaula noārdīšana ilgstoši pārsniedz atjaunošanu, un kauls kļūst porains. Tā ir klusa, kamēr nenotiek lūzums, un tipiskās vietas ir plaukstas locītava, skriemeļi un augšstilba kaula kakliņš. Pazīmes, kas liek domāt par skriemeļa lūzumu, ir auguma samazināšanās, pieaugošs muguras sakumpums un sāpes, kas sākas pēkšņi pēc neliela sasprindzinājuma.

Locītavu nodilums jeb osteoartroze izpaužas ar sāpēm slodzes laikā, īsu rīta stīvumu un kustības apjoma samazināšanos, bet iekaisīgām locītavu slimībām raksturīgs ilgs rīta stīvums, pietūkums un vairāku locītavu vienlaicīga iesaiste.

Bērniem un pusaudžiem atsevišķa uzmanība pienākas mugurkaula sānu izliekumam, kas visstraujāk progresē tieši strauja auguma pieauguma laikā.

Pie ārsta jādodas, ja kauls sāp naktī un miera stāvoklī, ja lūzums rodas no neliela kritiena, ja pēkšņi mainās ķermeņa stāja vai ja locītava ir karsta, sarkana un pietūkusi. Ar šiem jautājumiem nodarbojas ģimenes ārsts, traumatologs ortopēds, reimatologs un endokrinologs.

Skeleta sistēmā ietilpst kauli, skrimšļi, saites, locītavas un kaulu smadzenes. Muskuļi un cīpslas pieder muskuļu sistēmai. Abas kopā mēdz saukt par balsta un kustību sistēmu, un tieši tāpēc ikdienā jēdzieni sajaucas.

Praktiskais atšķirības kritērijs ir vienkāršs: skeleta daļas pašas nekustina neko. Tās ir sviras, eņģes un bruņas. Spēku rada muskulis, bet skelets nosaka, kā šis spēks pārvēršas kustībā.

Jāizlabo arī izplatītais priekšstats, ka kauli ir pabeigta, nemainīga konstrukcija. Kaulaudi tiek nepārtraukti nomainīti visu mūžu, un tieši tāpēc slodze kaulu stiprina, bet ilgstošs gulēšanas režīms vai bezsvara stāvoklis to strauji vājina. Skelets ir vienīgā ķermeņa daļa, kas burtiski pārbūvē sevi atbilstoši tam, ko cilvēks dara ikdienā.