Galvenais uztveres attīstības faktors ir bagātīgu un daudzveidīgu sensoro stimulu iedarbība. Pieaugot zīdaiņiem, viņi mācās no apkārtējās pasaules. Viņu maņas saasinās, un viņi sāk saistīt īpašus stimulus ar konkrētu pieredzi. Laika gaitā tas veicina valodas attīstību un progresīvākas prasmes. Problēmas ar uztveres attīstību var radīt problēmas mūža garumā.
Dzimšanas brīdī būs zināma maņu uztvere, un to var ātri noslīpēt un pilnveidot nedēļu, mēnešu un gadu laikā, pakļaujoties stimuliem. Piemēram, jaundzimušajiem sākotnēji ir ļoti slikta redze tālumā. Viņi var reaģēt uz objektiem, kas pārvietojas ārpus viņu redzes diapazona, taču viņi šos objektus neredz skaidri. Spilgti, drosmīgi stimuli mēdz piesaistīt un noturēt viņu uzmanību. Tas viņiem ļauj attīstīt labāku redzes asumu, kas ir pamats nākotnes prasmēm, piemēram, mācībām lasīt.
Viens no faktoriem, kas var palēnināt uztveres attīstību, ir fiziski traucējumi, piemēram, redzes vai dzirdes zudums. Zīdaiņi, kuri ir nedzirdīgi vai vājdzirdīgi, var nereaģēt uz dzirdes stimuliem un nejūt tik daudz bagātināšanas no apkārtējiem trokšņiem. Tāpat redzes zudums var kavēt smadzeņu redzes centru attīstību. Ja šīs problēmas netiek identificētas un risinātas, bērns var atpalikt. Piemēram, vājdzirdīgs skolēns var tikt apzīmēts kā slinks vai neuzmanīgs, ja patiesībā problēma ir tajā, ka viņš nedzird skolotāju.
Vēl viena problēma, kas var rasties uztveres attīstības laikā, ir kognitīvi vai intelektuālie traucējumi. Tas var ietvert tādus apstākļus kā disleksija, autisms vai Dauna sindroms. Šīs invaliditātes var traucēt bērna uztveres attīstību, mainot veidu, kā bērns patērē un apstrādā uztveres informāciju. Piemēram, var būt grūtāk attīstīt valodas prasmes vai var būt grūti apgūt kustību koordināciju, kam var būt nozīme taustes attīstībā.
Psiholoģiskās problēmas ir vēl viena problēma. Pat stimuliem bagātā vidē uztveres attīstību var palēnināt vai traucēt stress vai nelaime. Zīdainis, kurš nesaņem daudz uzmanības, ieskaitot sirsnīgu fizisku kontaktu un sarunas, var būt nelabvēlīgā situācijā. Tāpat zīdaiņiem, kas ir pakļauti biežiem un ilgstošiem strīdiem starp pieaugušajiem, var rasties emocionāls diskomforts spriedzes un citu iespējamo emociju rezultātā. Tas var izraisīt zīdaiņu un mazuļu atslābināšanos, mazāk paužot ziņkāri par savu vidi un piedzīvojot atbilstošu uztveres attīstības kavēšanos.