Attīstības traucējumi ir fiziski un garīgi stāvokļi, kas rodas pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas un kas var radīt grūtības slimniekiem mūža garumā neatkarīgas dzīves, darba un attiecību jomā. Dažādiem attīstības traucējumu veidiem ir dažādi simptomi, un tie var būt ģenētiski, fiziski vai psiholoģiski. Bieži sastopami attīstības traucējumi ir intelektuālās attīstības traucējumi, neiroloģiski traucējumi, piemēram, cerebrālā trieka, un maņu traucējumi, piemēram, redzes vai dzirdes traucējumi.
Intelektuālie traucējumi, ko dažkārt sauc par garīgo atpalicību, pasliktina indivīda spēju apgūt zināšanas, attīstīt prasmes un saprātu. Cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem var būt grūti sazināties ar citiem, veikt pamata ikdienas dzīves uzdevumus vai pieņemt labus lēmumus. Intelektuālajai invaliditātei var būt dažādi cēloņi, piemēram, hromosomu traucējumi, piemēram, Dauna sindroms, vai arī tas var būt pirmsdzemdību bojājuma rezultāts, piemēram, augļa alkohola sindroms vai smadzeņu bojājums dzimšanas brīdī vai vēlākā dzīvē nelaimes gadījuma dēļ. Intelektuālās attīstības traucējumi parasti tiek diagnosticēti, personai, kuru tur aizdomās par intelektuālās attīstības traucējumiem, veicot intelekta testu, ko dažreiz sauc par intelekta koeficienta (IQ) testu. Zems rezultāts šādā pārbaudē var norādīt uz intelektuālās attīstības traucējumiem.
Autiskā spektra traucējumi ir vēl viens attīstības traucējumu veids. Indivīdiem ar autisma spektru ir grūtības saskarsmē un sociālajā mijiedarbībā, un viņi var demonstrēt spēcīgu pieķeršanos rutīnai un rituāliem un iesaistīties atkārtotā uzvedībā. Autisma simptomi ir ievērojami atšķirīgi, un daži no tiem uzrāda ievērojamus traucējumus, bet citi apmeklē parastās skolas, strādā algotu darbu un pat var apprecēties un veidot ģimeni. Starp attīstības traucējumiem autisma spektra traucējumi ir vieni no visdažādākajiem, runājot par to cilvēku darbību, kuriem diagnosticēts spektrs. Šī iemesla dēļ autisma spektra traucējumus var būt grūtāk diagnosticēt nekā citus attīstības traucējumu veidus, jo liela daļa diagnostikas procesa ir balstīta uz vecāku, skolotāju un garīgās veselības speciālistu novērojumiem, nevis uz objektīvākām pārbaudēm.
Redzes un dzirdes traucējumi ir attīstības traucējumi, kas paši par sevi var neizraisīt kognitīvus traucējumus. Tomēr tie var ierobežot to, kā bērns mācās un mijiedarbojas ar pasauli. Ja netiek veikta iejaukšanās, bērna intelektuālā, sociālā un emocionālā attīstība var aizkavēties. Šī iemesla dēļ vecāki tiek mudināti ziņot savam pediatram par jebkādiem iespējamiem redzes vai dzirdes traucējumiem, lai varētu veikt turpmākas pārbaudes.