Studentam, kurš studē teorētisko vai lietišķo valodniecību, gandrīz noteikti būs jāapgūst viens vai vairāki fonētikas kursi. Kopumā fonētika ir pētījums par skaņu fizisko veidošanu un uztveršanu valodā. Konkrēti fonētikas kursu veidi var sniegt priekšmeta pārskatu, koncentrēties uz vienu no trim galvenajām fonētikas apakšnozarēm — artikulācijas, akustiskās vai dzirdes, vai pieeja fonētikai kā daļai no noteiktas valodas apguves. Fonētikas kursi ir jānošķir no fonoloģijas kursiem, kas pēc būtības ir teorētiski un pēta, kā skaņas funkcionē kognitīvā līmenī valodā.
Fonētikas pārskata kurss ir iekļauts studiju pamatprogrammā lielākajai daļai lingvistikas vai komunikācijas traucējumu grādu. Šāda veida nodarbībā ietvertais saturs, iespējams, ietvers fonētisko transkripciju, izmantojot starptautisko fonētisko alfabētu (IPA), kā arī pētījumus katrā no trim fonētikas nozarēm. Fonētikas ievadkursā parasti ir daudz praktisku un interaktīvu elementu, jo studenti iepazīstas ar dažādiem fiziskajiem mehānismiem, kas saistīti ar valodas veidošanu un uztveršanu.
Uzlabotāki fonētikas kursi var koncentrēties uz vienu konkrētu fonētikas jomu. Artikulācijas fonētika ir pētījums par to, kā balss orgāni — balss saites, lūpas, mēle, deguns un citi orgāni, kas piedalās balss skaņu radīšanā — darbojas kopā, lai radītu katru no valodas skaņām. Šī fonētikas nozare ietver mācīšanos atšķirt artikulācijas vietas un līdzekļus balss traktā. Savukārt akustiskā fonētika pēta pašas skaņas, nevis to radīšanas līdzekļus. Šis pētījums var ietvert viļņa garuma amplitūdas vai citu artikulāciju matemātisku īpašību mērīšanu. Visbeidzot, dzirdes fonētika nodarbojas ar anatomiskiem mehānismiem, ar kuriem runas skaņas tiek uztvertas, atšķirtas no citām skaņām un apstrādātas smadzenēs.
Daži fonētikas kursi ir paredzēti, lai palīdzētu studentam apgūt noteiktu valodu. Šāda veida kursi var būt daļa no studiju programmas svešvalodā, nevis valodniecībā. Šie kursi, iespējams, koncentrēsies uz artikulācijas fonētiku kā līdzekli, kas palīdz studentam iemācīties radīt skaņas, kas, iespējams, nepastāv viņa vai viņas dzimtajā valodā. Piemēram, “r” un “l” skaņu variācijas mēdz būt grūti radīt citā valodā, kas nav dzimtā valoda, līdz tādam līmenim, ka cilvēkam, kuram nav dzimtā valoda, var rasties grūtības pat dzirdēt atšķirību starp šiem diviem līdzskaņiem. Fonētikas kursā, kura mērķis ir mācīt angļu valodu citu valodu runātājiem, var pavadīt daudz laika, lai uzzinātu par precīzu mēles izvietojumu, kas nepieciešams, lai radītu katru no šīm skaņām.