Ir trīs galvenie invaliditātes apdrošināšanas polišu veidi: neatceļamas, garantētas-atjaunojamas un nosacīti atjaunojamas. Neatceļamā polisē apdrošināšanas sabiedrība nevar to atcelt, ja vien apdrošinājuma ņēmējs nepārtrauc maksāt prēmijas. Garantētās-atjaunojamās polises ļauj apdrošināšanas sabiedrībai pēc atjaunošanas palielināt apdrošinātās personas prēmijas. Nosacīti atjaunojamo apdrošināšanas polisi var atjaunot, bet noteiktos apstākļos apdrošināšanas sabiedrība to var arī anulēt. Apdrošināšanas sabiedrībai ir arī tiesības paaugstināt prēmijas par nosacīti atjaunojamu polisi.
Neatceļama polise ir viens no galvenajiem invaliditātes apdrošināšanas polišu veidiem. Neanulējamas polises galvenā iezīme ir tāda, ka apdrošināšanas sabiedrība nevar to anulēt, izņemot gadījumus, kad apdrošinājuma ņēmējs nesamaksā savas prēmijas. Izmantojot šāda veida polisi, persona var atjaunot savu segumu katru gadu, nesaskaroties ar piemaksas apjoma palielināšanos, kas viņam jāmaksā. Tāpat apdrošināšanas sabiedrība nevar samazināt apdrošinājuma ņēmējam pienākošo pabalstu apmēru.
Tāpat starp invaliditātes apdrošināšanas polišu veidiem ir tādas, kurām tiek garantēta atjaunošanās. Šāda veida polise dod apdrošinājuma ņēmējam automātiskas tiesības atjaunot līgumu. Atjaunojot, viņam tiek garantēti tie paši pabalsti, kas piešķirti saskaņā ar sākotnējo apdrošināšanas līgumu, un apdrošināšanas sabiedrība nevar anulēt polisi. Atšķirībā no neatceļamās polises, apdrošinājuma ņēmēja prēmijas var palielināties ar jebkuru atjaunošanu. Tomēr vairumā gadījumu apdrošināšanas sabiedrība var palielināt apdrošinājuma ņēmēja prēmijas tikai tad, ja tā palielina tās arī visiem apdrošinājuma ņēmējiem, kas ietilpst tajā pašā kategorijā.
Dažas invaliditātes apdrošināšanas polises sauc par nosacīti atjaunojamām. Tas nozīmē, ka apdrošināšanas sabiedrība var anulēt polisi, ja netiek izpildīts viens vai vairāki tās nosacījumi. Tas arī nozīmē, ka apdrošināšanas sabiedrība pēc atjaunošanas var palielināt apdrošinājuma ņēmēja prēmijas.
Invaliditātes apdrošināšanas polises atšķiras arī pēc invaliditātes veidiem, ko tās sedz. Piemēram, daži attiecas uz invaliditāti, kas neļauj personai strādāt salīdzinoši īsu laiku. Viņiem ir paredzēta īslaicīga invaliditātes politika, un daudzas no tām nodrošina segumu vidēji no mēneša vai diviem līdz pāris gadiem. Tomēr citi attiecas uz invaliditāti, kas ilgst ilgāku laiku un tiek saukta par ilgtermiņa invaliditātes politiku. Bieži vien šīs polises maksā pabalstus no diviem līdz pieciem gadiem vai līdz brīdim, kad persona sasniedz savā jurisdikcijā atzīto pensionēšanās vecumu.