Lielākā daļa pazemes mitoloģijas veidu iedalās vienā no divām pamatkategorijām: pazemes, kas ir nošķirtas, pamatojoties uz darbībām, ko cilvēks veic dzīvē, un pazemes, kas paredzētas visiem mirušajiem neatkarīgi no darbībām dzīvē. Daudzas no vecākajām leģendām un mītiem par dažādām pazemes pasaulēm ietilpst šajā pēdējā kategorijā, un daudzās kultūrās bija agrīni priekšstati par pazemes pasauli, kurā visi mirušie pulcēsies kā spoki vai ēnas. Tomēr ir arī vairāki pazemes mitoloģijas gadījumi, kuros mirušie devās uz dažāda veida vietām atkarībā no tā, kā cilvēks dzīvoja vai mira.
Pazemes mitoloģija parasti attiecas uz jebkāda veida mitoloģiskām sistēmām, kas nodarbojas ar vietu, uz kuru pēc nāves dodas cilvēku gars vai dvēseles. Lai gan nosaukums “pazeme” norāda uz domu, ka šī bija vieta, kas atrodas zem reālās pasaules, tas ne vienmēr tā bija un tiek vienkārši izmantots kā vienots termins dažādām sistēmām. Daži pazemes mitoloģijas veidi ir balstīti uz domu, ka mirušie dotos uz zemi, kas atrodas zem dzīvo zemju, un ieejas šādās vietās var atrast atsevišķās alās. Bija arī mitoloģijas, kurās pazemes pasaule bija dzīvo pasaules atspulgs, dažkārt burtiski radīts kā pasaules spoguļattēls.
Daži no senākajiem pazemes mitoloģijas veidiem satur pazemi, kurā visi cilvēki pēc nāves dodas uz vienu un to pašu vietu. Agrīnās pazemes mitoloģijas formās, piemēram, senās Mezopotāmijas un Ēģiptes tekstos, bija viena pazeme, uz kuru dotos visi cilvēki. Japāņu mitoloģijas pazemes pasaule ir līdzīgi apdzīvota un radās pēc viena no pirmajiem dieviem nāves. Līdzīgi, Grieķijas pazemes pasaule, vismaz sākotnēji, bija šāda vieta, un to bieži sauca par Hadesu, lai gan mītos tā galu galā mainījās, lai dažādiem cilvēkiem būtu dažādas atrašanās vietas.
Ir arī citi pazemes mitoloģijas veidi, kuros mirušajiem ir vairākas vietas, un tas, kur cilvēka gars devās, bieži bija atkarīgs no viņa vai viņas nodzīvotās dzīves. Ēģiptes, Grieķijas un Romas pazemes kļuva līdzīgas šīm sistēmām, kur cilvēks pēc nāves tika tiesāts, pamatojoties uz viņa vai viņas darbiem. Šādas sistēmas bieži izveidoja vismaz divas dažādas mirušo atrašanās vietas, no kurām viena atgādina idillisku paradīzi, bet otra – soda vai grēku nožēlas vieta. Šāda veida pazemes mitoloģija turpina ietekmēt gan mūsdienu reliģisko domu, gan radošus fantastisku pasaules attēlojumus ārpus dzīves.