Kādi ir kakofonijas lietojumi dzejā?

Kakofonija, kas burtiski nozīmē “slikta skaņa” grieķu valodā, ir literārs termins, kas attiecas uz mulsinošām vai nepatīkamām skaņu kombinācijām rakstveidā vai runā. Rakstnieki parasti izvairās no kakofoniskām skaņām acīmredzama iemesla dēļ, ka tās parasti ir nepatīkamas lasīt. Tomēr dzejā ir gadījumi, kad kakofoniju var izmantot, lai lasītājā izraisītu noteiktas emocionālas reakcijas, lai aprakstītu trokšņainu situāciju, nodotu diskomforta sajūtu vai vienkārši izklaidētu, izmantojot neparastu skaņu darbu.

Acīmredzamākais un burtiskākais kakofonijas lietojums dzejā ir reālas skaļas, nepatīkamas skaņas atdarināšana. Tādā veidā kakofonija var būt onomatopoēzes forma. Augusta Deivisa Vebstere to dara savā dzejolī “Circe”, kura ievadrindas apraksta tuvojošos vētru, ko runātājs paredz “sašķelt kliedzošos zarus” (13. rinda). Skarbi skanošais “šķelšanās” un “kliedziens” sākas ar trim līdzskaņiem, un nākamās zilbes sākumā ir vēl viena spēcīga līdzskaņa skaņa. Līnija arī nedaudz novirzās no paredzamā dzejoļa ritma — jambiskais pentametrs —, papildinot vētras trakojošo, nepaklausīgo skaņu.

Otrkārt, kakofoniju var izmantot, lai attēlotu dažāda veida diskomfortu, neatkarīgi no tā, vai tas ir paša runātāja diskomforts vai kāda nepatīkama situācija, ko dzejolis apraksta. Šī izmantošana var pārklāties ar iepriekšējo, jo trokšņainas situācijas var būt arī neērtas; bet to var arī izmantot, lai aprakstītu situācijas, kas ir emocionāli nemierīgas. Džerards Menlijs Hopkinss to bieži dara savos Briesmīgajos sonetos — dzejoļu sērijā par reliģiskām šaubām. Filmā “Carrion Comfort” runātājs apraksta izmisumu: “Skenēt [skenēt] / ar tumšām aprijošām acīm manus sasitušos kaulus” (6. rindiņa). Šīs līnijas kakofoniskais aliterācijas lietojums un lielais akcentēto zilbju skaits atspoguļo paša runātāja iekšējo satricinājumu.

Tomēr dažreiz dzejnieks var izmantot kakofoniju vienkārši prieka pēc. Dzejnieki bieži izmanto skaņu negaidītos veidos, lai izpētītu valodas izteiksmes robežas. Tas ir īpaši izplatīts bērnu autoriem, piemēram, Lūisam Kerola vai Šelam Silversteinam. Kakofonija šādu autoru darbos var liecināt par skaļiem trokšņiem vai nepatīkamām situācijām, bet tikpat bieži tas var būt mēģinājums uzjautrināt un noturēt uzmanību maziem bērniem, kuru ausis varbūt neuztver smalkākus skaņu darbus, bet ir uzņēmīgi pret kakofoniju.