Kādi ir monetārās politikas instrumenti?

Eurosistēmu veido Eiropas Centrālā banka un eiro zonas valstu centrālās bankas, tostarp Latvijas Banka, kuras prezidents piedalās ECB Padomē un balso par lēmumiem. Galvenais uzdevums ir cenu stabilitāte, ko Padome ir definējusi kā simetrisku divu procentu inflācijas mērķi vidējā termiņā. Simetrisks nozīmē, ka par vienlīdz nevēlamu tiek uzskatīta gan pārāk augsta, gan pārāk zema inflācija. Monetārās politikas lēmumus Padome pieņem regulārās sēdēs, kas notiek aptuveni reizi sešās nedēļās, un pēc katras sēdes publicē paziņojumu ar lēmuma pamatojumu.

Vistiešākie instrumenti ir trīs galvenās procentu likmes. Noguldījumu iespējas likme nosaka, cik bankas nopelna, noguldot naudu centrālajā bankā uz nakti, un tieši tā pēdējos gados ir kalpojusi par galveno vadības instrumentu. Galveno refinansēšanas operāciju likme ir cena, par kādu bankas pret nodrošinājumu aizņemas nedēļas termiņā, bet aizdevumu iespējas uz nakti likme ir augšējā robeža, kas iezīmē, cik dārgi banka var aizņemties ārkārtas gadījumā. Šīs trīs likmes veido koridoru, kurā svārstās naudas tirgus likmes.

Otra instrumentu grupa iedarbojas uz bankām pieejamās likviditātes apjomu. Atklātā tirgus operācijās centrālā banka izsniedz bankām aizdevumus pret ķīlu uz dažādiem termiņiem, obligāto rezervju prasība liek bankām noteiktu daļu no piesaistītajiem līdzekļiem turēt centrālajā bankā, bet vērtspapīru iegādes programmas jeb kvantitatīvā mīkstināšana nozīmē valsts un uzņēmumu obligāciju pirkšanu otrreizējā tirgū, kas pazemina ilgāka termiņa likmes. Atsevišķs un lēts instruments ir komunikācija: jau pats paziņojums par to, kā Padome domā rīkoties turpmāk, maina tirgus gaidas un līdz ar to arī likmes.

Lēmums līdz ekonomikai nonāk pa vairākiem ceļiem. Pirmais ir banku kredītu un noguldījumu cena: mainoties naudas tirgus likmēm, mainās gan jaunu kredītu procenti, gan atlīdzība par termiņnoguldījumiem. Otrais ir aktīvu cenas: zemākas likmes ceļ obligāciju un nekustamā īpašuma vērtību un maina uzņēmumu gatavību ieguldīt. Trešais ir gaidas: ja cilvēki un uzņēmumi tic, ka inflācija atgriezīsies pie mērķa, tas atspoguļojas cenu un algu lēmumos. Ceturtais ir valūtas kurss, kas ietekmē importa cenas. Tieši tāpēc monetārā politika iedarbojas ar nobīdi un nevar novērst atsevišķa produkta sadārdzināšanos, piemēram, pēc ražas neveiksmes vai energoresursu cenu kāpuma.

Latvijas mājsaimniecībai šie lēmumi nav abstrakti. Lielākajai daļai mājokļa kredītu Latvijā ir mainīgā procentu likme, kas sastāv no bankas pievienotās likmes un EURIBOR, un EURIBOR seko līdzi centrālās bankas likmēm un tirgus gaidām. Kad likmes ceļas, ikmēneša maksājums pieaug nākamajā likmes pārskatīšanas reizē, un otrādi. Tāpēc pirms kredīta ņemšanas ir vērts pārrēķināt maksājumu arī ar augstāku likmi un pārbaudīt līgumā, cik bieži likme tiek pārskatīta. Monetāro politiku mēdz jaukt ar fiskālo politiku, taču tā ir valdības joma: nodokļi, budžeta izdevumi un aizņemšanās. Centrālā banka nevar ne palielināt pensijas, ne samazināt nodokļus, un valdība nevar noteikt procentu likmes.