Hipotermija pēc sirds apstāšanās atdzesē ķermeni, samazinot smadzeņu pieprasījumu pēc skābekļa. Šīs ārstēšanas izmantošana ir ievērojami uzlabojusi smadzeņu darbību tiem pacientiem, kuri tika atdzīvināti pēc sirds apstāšanās, un ir samazinājis mirstības līmeni. Bez ārstēšanas smadzenes zaudē skābekli un tiek bojātas. Šī terapija nav ieteicama visiem sirdsdarbības apstāšanās pacientiem. Paaugstināts risks ir pacientiem, kuriem ir arī galvas trauma, tiem, kuri jau atrodas komā, pacientiem, kuriem ir asiņošana un citiem.
Papildus neiroloģiskās darbības uzlabošanai un izdzīvošanas līmeņa paaugstināšanai hipotermija pēc sirds apstāšanās ir rentabla ārstēšanas iespēja. Viens no galvenajiem sirds slimnieku trūkumiem ir tas, ka terapija netiek plaši izmantota. Daudzas slimnīcas un ārsti neizmanto izraisītu hipotermiju, taču tā kļūst arvien populārāka. Veiksmīgas programmas paredz, ka visi medicīnas komandas aspekti, sākot no neatliekamās medicīniskās palīdzības tehniķiem līdz intensīvās terapijas personālam, ir jākoordinē hipotermijas izmantošanā sirds apstāšanās gadījumā. Vēl viens trūkums ir tas, ka tā nav piemērota ārstēšana visiem, kam ir sirds apstāšanās.
Pacientiem, kuriem ir pēkšņa sirdsdarbības apstāšanās, sirdsdarbība var tikt atsākta, taču viņi nevar ātri atgūt samaņu. Tas ir tāpēc, ka asins piegāde sirds apstāšanās laikā un pēc tās ir bijusi nepietiekama, lai smadzenes varētu pareizi darboties. Medicīniskie pētījumi ir atklājuši, ka ķermeņa temperatūras pazemināšana līdz 89–93 ° Fārenheita (32–34 ° C) samazina smadzeņu pieprasījumu pēc skābekļa. Atdzesēšana tiek veikta ātri, un pacients tiek turēts izraisītā hipotermiskā komā līdz 24 stundām. Tas ļauj orgāniem un smadzenēm pilnīgāk atgūties nekā tad, ja pacientam būtu normāla temperatūra.
Vienā pētījumā tika salīdzināti to pacientu rezultāti, kuriem pēc sirds apstāšanās tika veikta terapeitiskā hipotermija, ar pacientiem, kuriem tā nebija. Pēc sešiem mēnešiem abām grupām tika salīdzinātas trīs problemātiskās jomas – smadzeņu darbība, mirstība un komplikāciju līmenis. Hipotermijas grupā bija ievērojama pozitīva smadzeņu darbības atšķirība un mirstības līmeņa samazināšanās. Komplikāciju biežums abās grupās būtiski neatšķīrās.
Tehnoloģija ir parādījusi ievērojamus ieguvumus, un daudzi ārsti un pētnieki uzskata, ka ir neētiski turpināt pētījumus, kas liedz vienai pacientu grupai terapeitisko hipotermiju. Slimnīcās, kas izmanto šo tehnoloģiju, pēc pēkšņa sirdsdarbības apstāšanās tiek novērotas pārliecinošas smadzeņu darbības atšķirības. Pirms terapeitiskās hipotermijas lietošanas pēc sirds apstāšanās tikai neliela daļa pacientu atguva pilnīgu vai pieņemamu smadzeņu darbību. Tiek lēsts, ka ar ārstēšanu to dara puse sirds apstāšanās pacientu.