Meidži periods ir termins, ko lieto, lai apzīmētu 45 gadus ilgušo imperatora Meidži valdīšanu Japānā no 1868. gada līdz 1912. gadam. Meidži periods iezīmēja Tokugavas šogunāta beigas un bija lielas pārmaiņas Japānas kultūrā. Meidži periodu dažkārt sauc par “apgaismotā valdīšanas periodu” Japānas tiesību, sabiedrības, valdības un ekonomikas būtisko reformu dēļ, kas notika Meidži valdīšanas laikā.
Pirmā Meidži perioda reforma bija Piecu hartas zvērests, kas tika noteikts 1868. gadā. Piecu hartas zvērests tika izstrādāts, lai skaidri formulētu Meidži valdības mērķus, lai veicinātu sabiedrisko domu un atbalstu valdībai. Piecu hartas zvērests ietvēra klauzulas, kas nosaka pārstāvības asamblejas izveidi, visu šķiru iekļaušanu valdības lēmumos, sociālās un profesionālās mobilitātes brīvību, tiesību sistēmas reformas, lai aizstātu novecojušās paražas ar taisnīgāku pārstāvību, un lielāka apņemšanās nodrošināt izglītību. un zināšanas. Piecu hartas zvērests pavēra ceļu demokrātiskākai valdības formai un konstitūcijai, kas nosaka šīs valdības nosacījumus.
Valdošās šķiras Meiji periodā piedzīvoja radikālas izmaiņas, izveidojot jaunas pakāpes cilvēkiem, kuri bija veikuši ievērojamus pakalpojumus imperatora labā. Iepriekšējā daimjo jeb feodālo līderu un samuraju sistēma tika aizstāta ar sistēmu, kas līdzīga tai, kāda ir tādās vietās kā Anglija, ar prinčiem, marķīzēm, grāfiem, vikontiem un baroniem. Tikai 500 no bijušajām valdošajām šķirām tika izvēlētas dižciltīgajiem reitingiem, un daudzi bijušie daimyo atradās kā savu agrāko īpašumu gubernatori, nevis absolūtie valdnieki.
Zemes īpašumtiesības mainījās arī Meiji periodā, kad agrākie daimjo un valdošo šķiru īpašumi tika atdoti imperatoram. Galu galā zemes privātīpašums tika legalizēts, un īpašumtiesību kodifikācijai tika ieviesta nodokļu likumu un uzmērīšanas sistēma. Privātpersonas varēja turēt un uzlabot zemi, palielinot sociālās mobilitātes potenciālu.
Meiji periods iezīmēja arī virzību uz reprezentatīvu valdību, un tika izveidota ierobežota Pārstāvju palāta, kā arī imperatora padomnieku kabinets. Imperatoram joprojām piederēja galvenā vara, taču cilvēkiem bija lielāka ietekme pār valdību nekā feodālā Tokugavas šogunāta laikā. Valdībai bija arī vienaudžu nams, kas sastāvēja no nosauktiem muižniekiem, un Meidži konstitūcija bija galvenais Japānas vadošais dokuments līdz 1947. gadam. Lai gan Meidži valdībā bija daudz trūkumu, tā iezīmēja pozitīvu virzību uz vienlīdzīgu visu pilsoņu pārstāvību. Arī Japānā šajā periodā sāka veidoties partiju sistēma, un politiskās partijas tika atzītas par būtisku valdības sastāvdaļu.
Meiji periods Japānā iezīmēja arī milzīgus tehnoloģiskos sasniegumus, ko daļēji izraisīja ārvalstu ekspertu nolīgšana, lai palīdzētu japāņiem izveidot modernas tehnoloģiskās sistēmas. Japāna arī nosūtīja jauniešus uz ārzemēm mācīties angļu valodu un izpētīt citas valstis, lai pēc tam atgrieztu savas zināšanas valsts uzlabošanai. Drīz vien Japāna kontrolēja lielāko daļu Āzijas rūpniecisko preču tirgus, no relatīvās vienkāršības pozīcijas kļūstot par vadošo spēku. Rezultātā Japāna paplašinājās arī tirgos, kuros agrāk dominēja Eiropā.
Papildus ekonomikas modernizācijai Japāna Meiji periodā modernizēja arī militāros spēkus, nosūtot kadetus mācībām uz ārzemēm un organizējot daudz efektīvāku un labāk apmācītu militāro spēku. Šai militarizācijai vēlāk bija traģiski rezultāti, jo divdesmitajā gadsimtā Japāna sāka sasniegt lielāku impēriju. Meiji periods iezīmē pagrieziena punktu Japānas vēsturē, kad nācija ienāca mūsdienu pasaulē un ļoti īsā laikā pārvērtās no ļoti ierobežojošas feodālas sabiedrības par ekonomisku un militāru spēku. Straujās pārmaiņas, ko Japāna piedzīvoja, dažus pilsoņus šokēja, izraisot lielu kultūras satricinājumu un milzīgas pārmaiņas japāņu dzīvesveidā.