Kas bija 1947. gada Tafta-Hārtlija akts?

Senators un pārstāvis, kas ir Tafta-Hārtlija likuma autors, mēģināja grozīt likumu, kas iepriekš regulēja darba un vadības strīdus. Tas bija 1935. gada Vāgnera likums jeb Nacionālais darba attiecību akts (NLRA). Būtībā Tafta-Hārtlija likums iekļāva vairākas aizliegtas darba aktivitātes un piešķīra federālajai valdībai pilnvaras izdot rīkojumus pārtraukt streikus, ja šie streiki radīja draudus amerikāņu iedzīvotājiem.

Viens no Taft-Hartley likuma noteikumiem ir jurisdikcijas streiku aizliegums. Tie ir arodbiedrības biedri streiki, jo viņi vēlas noteikta veida darbus. Citi streiku veidi, kas ir aizliegti ar Tafta-Hārtlija likumu, ir savvaļas streiki un sekundāri boikoti. Wildcat streiki ir tie, ko veic arodbiedrības biedri bez arodbiedrības atļaujas. Sekundārais boikots ir citu uzņēmumu arodbiedrību lobēšana, lai boikotētu uzņēmumus, kas turpina veikt darījumus ar uzņēmumiem, kuros streikojoši darbinieki.

Vēl viena Tafta-Hārtlija likuma problēma bija tāda, ka cilvēki, kas piederēja arodbiedrībām, varētu būt komunisti. Jau sākumā daudzas arodbiedrības, šķiet, atbalstīja dažus marksisma uzskatus, un pēc Otrā pasaules kara laikmets amerikāņu bailes no komunisma pacēla jaunos augstumos. Lai mēģinātu nošķirt strādnieku kustības no komunisma, likums prasīja arodbiedrību vadītājiem parakstīt paziņojumus, zvērējot, ka viņi nav komunisti.

Viens no likumprojekta aspektiem, kas, šķiet, bija strādnieku kustības centrā, bija vadības pilnvarošana atlaist uzraugus ar arodbiedrību simpātijām. Šī spriedze starp zemāka līmeņa vadību un streikojošajiem darbiniekiem ir jūtama vēl šodien. Parasti uzraugi saņem algu un tādējādi vairs nepieder pie arodbiedrībām. Izmantojot Tafta-Hārtlija likumu, pastāvīgu arodbiedrību simpātiju vai arodbiedrību atbalstošu noskaņojumu varētu novērst, draudot vai atņemt cilvēku darbu.

Daudzi, kas kritizēja Tafta-Hārtlija likumu, uzskatīja, ka tas ir nelīdzsvarots, trieciens arodbiedrībām un pārāk orientēts uz priekšrocību piešķiršanu vadībai pret streikiem. Ir bijuši vairāki mēģinājumi atcelt likumu, bieži vien tad, kad amatā ir bijuši demokrātu prezidenti. Gan prezidenti Kārters, gan Klintone cīnījās par tā atcelšanu, taču viņiem neizdevās.