TJG Online
Vēsture un valdība

Kas bija Meksikas un ASV karš?

Īsā atbilde

Meksikas un ASV karš bija 1846. gadā sāktais un 1848. gadā beigtais konflikts par robežu un par Teksasu, kas beidzās ar Gvadalupes Idalgo miera līgumu. Ar to Meksika zaudēja plašas ziemeļu teritorijas, no kurām vēlāk izveidojās Kalifornija, Ņūmeksika un citi ASV rietumu štati.

Konflikta priekšvēsture sākas ar Teksasu. Teksasa 1836. gadā atdalījās no Meksikas un pastāvēja kā atsevišķa republika, bet 1845. gadā ASV to pievienoja. Meksika atdalīšanos nekad nebija atzinusi, tāpēc pievienošanu tā uztvēra kā savas teritorijas atņemšanu. Pievienojās strīds par robežu: ASV uzskatīja, ka robeža ir Riograndes upe, Meksika norādīja uz Nueseses upi tālāk uz ziemeļiem, un starp abām upēm palika strīdus josla.

Prezidents Džeimss Polks bija ekspansijas piekritējs un mēģināja iegūt Kaliforniju un Ņūmeksiku sarunu ceļā. Kad tas neizdevās, viņš nosūtīja karaspēku uz strīdus joslu. Sadursme tur deva iemeslu kara pieteikšanai, un jau tolaik ASV Kongresā izskanēja iebildumi, ka incidents ir izprovocēts. Karš tātad nesākās pēkšņi, bet bija politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem.

Militāri karš noritēja divos galvenajos virzienos. Ziemeļos ģenerāļa Zakarija Teilora spēki guva uzvaras Riograndes apvidū un vēlāk Buenavistas kaujā. Otrs virziens bija jūras desants pie Verakrusas, no kurienes ģenerāļa Vinfīlda Skota armija virzījās uz Meksiku un 1847. gadā ieņēma galvaspilsētu. Paralēli neliels ASV spēku skaits pārņēma kontroli Kalifornijā un Ņūmeksikā, kur Meksikas garnizoni bija vāji un tālu no centra.

Karu noslēdza 1848. gada Gvadalupes Idalgo miera līgums. Meksika atzina Riograndi par robežu un atdeva teritorijas, no kurām laika gaitā izveidojās Kalifornija, Nevada, Jūta, lielākā daļa Arizonas un Ņūmeksikas, kā arī daļas no Kolorādo un Vaiomingas. ASV par to izmaksāja naudas kompensāciju un uzņēmās savu pilsoņu prasības pret Meksiku. Dažus gadus vēlāk ar atsevišķu darījumu ASV nopirka vēl šauru zemes joslu pie dienvidu robežas.

Sekas abām pusēm bija dziļas. Meksika zaudēja aptuveni pusi no tās teritorijas, kāda tai bija neatkarības sākumā, un tas ilgstoši iespaidoja valsts politisko dzīvi. ASV ieguva piekļuvi Klusajam okeānam, bet līdz ar jaunajām zemēm saasinājās jautājums, vai tajās būs atļauta verdzība. Tieši šis strīds pēc pāris gadu desmitiem noveda pie Pilsoņu kara.

Ar ko šo karu bieži sajauc

Latvijas lasītāji to nereti sajauc ar 1898. gada Spānijas un ASV karu, kurā ASV ieguva ietekmi Kubā un Filipīnās. Tie ir divi dažādi kari ar piecdesmit gadu starpību un pavisam citu ģeogrāfiju.

Otra bieža neprecizitāte ir domāt, ka Meksikas svētki 5. maijā ir saistīti ar šo karu. Tie piemin kauju pret Francijas iebrukuma spēkiem vēlāk, 19. gadsimta 60. gados, nevis konfliktu ar ASV.

Kāpēc tas interesē Latvijā

Šis ir mācību piemērs par to, kā robežas maina ar starptautisku līgumu un kā vēlāk ap šādu līgumu veidojas gadu desmitiem ilgas diskusijas. Latvijas vēsturē līdzīgs jautājums ir Abrenes apkaimes iekļaušana Krievijas sastāvā pēc Otrā pasaules kara un tam sekojošais robežlīgums, kas tika noslēgts 21. gadsimta sākumā.

Ticamākais veids, kā par 19. gadsimta karu uzzināt vairāk, ir strādāt ar primārajiem avotiem, tostarp līguma tekstu un tā laika kartēm. Tos publisko ASV Nacionālais arhīvs un Kongresa bibliotēka, un abās vietnēs materiāli ir brīvi pieejami.

Kara atbalsis toreiz un šodien

Karam bija arī nozīmīga iekšpolitiska puse ASV. Daļa Kongresa, sabiedrības un preses to uzskatīja par negodīgu iekarošanas karu, un vairāki vēlāk slaveni cilvēki tam publiski iebilda. Tieši šajā karā kaujas pieredzi guva daudzi virsnieki, kuri vēlāk stāvēja pretējās pusēs Pilsoņu karā. Tas bija arī pirmais ASV karš, par kuru sabiedrība lasīja salīdzinoši ātrās ziņās, jo telegrāfs un lētā prese ziņas no frontes piegādāja nedēļu, nevis mēnešu laikā.

Kara mantojums ir redzams arī mūsdienu ASV dienvidrietumos. Daļa iedzīvotāju šajās zemēs dzīvoja jau pirms robežas maiņas, tāpēc spāniski runājošas kopienas tur nav ieceļotāju parādība, bet vietējā nepārtrauktība. Miera līgums paredzēja garantijas šo iedzīvotāju īpašumam un pilsoniskajam statusam, taču praksē zemes īpašumtiesību atzīšana bieži beidzās ar ilgiem tiesas procesiem un zaudējumiem. Šī tēma joprojām parādās gan ASV vēstures mācībās, gan strīdos par vietvārdiem un kultūras mantojumu.

Avoti