Kas bija Niksona doktrīna?

Doktrīnu prezidents Ričards Niksons izklāstīja preses konferencē Guamā, tāpēc to mēdz saukt arī par Guamas doktrīnu. Konteksts bija Vjetnamas karš, kas Amerikas sabiedrībā bija kļuvis ārkārtīgi nepopulārs, un jautājums, kā izkļūt no kara, nezaudējot ietekmi Āzijā. Atbilde bija sloga pārdale: Savienotās Valstis turpinās piegādāt bruņojumu, apmācību un ekonomisko atbalstu, taču kaujās sabiedrotajiem jāizmanto savi cilvēki.

Praksē tas nozīmēja Vjetnamas kara vjetnamizāciju, tas ir, pakāpenisku amerikāņu karaspēka izvešanu un Dienvidvjetnamas armijas stiprināšanu. Vienlaikus doktrīna tika attiecināta plašāk: reģionālie sabiedrotie, kuriem bija pietiekami resursi, saņēma lielāku bruņojuma apjomu un politisko atbalstu, lai paši uzturētu stabilitāti savā reģionā. Šī pieeja vēlāk tika kritizēta, jo daļa šādu partneru izrādījās nestabili vai autoritāri, un ieguldītais bruņojums pēc režīmu maiņas nonāca citās rokās.

Doktrīnas nozīme ir plašāka par konkrēto vēstures posmu, jo tā formulēja jautājumu, kas transatlantiskajās attiecībās atgriežas ik pēc dažiem gadu desmitiem: cik daudz Amerikai jāmaksā par citu drošību. Tieši šis jautājums caurvij arī mūsdienu diskusijas NATO ietvaros par aizsardzības izdevumu līmeni un par to, cik lielā mērā Eiropa spēj aizsargāt sevi pati.

Latvijas lasītājam svarīgi saprast, ka doktrīna nekad nav bijusi juridiski saistošs dokuments. Tā bija politiska nostādne, ko katrs nākamais prezidents varēja mainīt, un tā nekādi neietekmē Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu, kas paliek spēkā kā starptautisks līgums. Latvijas drošības pamats ir tieši šis līgums, nevis kādas administrācijas retorika, un tāpēc politisku paziņojumu maiņa Vašingtonā pati par sevi nemaina dalībvalsts tiesības un pienākumus.

Tomēr doktrīnas pamatdoma Latvijā ir kļuvusi par praktisku politiku. Sabiedrotie ir vienojušies par aizsardzības izdevumu mērķi, kas noteikts kā daļa no iekšzemes kopprodukta, un pēdējo gadu samitos šis līmenis ir ticis pārskatīts uz augšu; aktuālās saistības publicē NATO un Aizsardzības ministrija. Latvijā ir atjaunots valsts aizsardzības dienests, attīstīta Zemessardze un uzņemti sabiedroto spēki, kas izvietoti pastāvīgi. Visas šīs darbības atbilst tai pašai loģikai, ko Niksons formulēja pirms vairākām paaudzēm: ārējs atbalsts papildina, bet neaizstāj pašas valsts aizsardzības spēju.

Vēsturnieki doktrīnu vērtē pretrunīgi. Vieni norāda, ka tā bija saprātīga resursu pārdale un ka bez tās Amerika būtu iestigusi vēl vairākos ilgstošos karos. Otri uzsver, ka bruņojuma piegādes reģionāliem partneriem bez politiskiem nosacījumiem stiprināja režīmus, kuri vēlāk kļuva par draudu paši. Latvijas lasītājam šeit ir vērtīga mācība par to, ka drošības garantijas balstās uz trim lietām kopā: līgumu, pastāvīgu klātbūtni un pašas valsts spēju aizstāvēties. Ja kāda no tām trūkst, pārējās divas kļūst trauslākas, un tieši tāpēc Latvijā vienlaikus attīsta gan sabiedroto sadarbību, gan pašu spējas.