Otrā pasaules kara laikā Vācijas nacistu militārpersonas uzskatīja, ka Varšava, Polija, ir pretestības centrs viņu ekspansijas plāniem un ebreju genocīdam. Vācija jau vairākus gadus bija okupējusi Poliju līdz 1944. gadam, kad notika Varšavas sacelšanās. Nedaudz vairāk kā divus mēnešus Polijas pretošanās mājas armija sāka cīnīties pret vāciešiem, mēģinot atbrīvot Varšavu no vācu okupācijas. Lai gan Varšavas sacelšanos kopumā apspieda nacisti, šis notikums bija nozīmīgs pēckara attiecību veidošanā starp Poliju un Padomju Savienību, un tam bija sekas pēc īsajām sešdesmit trīs dienām.
Polijas pretošanās mājas armija jau labu laiku plānoja Varšavas sacelšanos, pirms notika īstais notikums. Viņu mērķis bija strādāt pie Polijas atbrīvošanas, kā arī veicināt Polijas suverenitāti pēckara laikmetā. Kā to uzskatīja Polijas spēki, Varšavas sacelšanās atslēga būtu Rietumu sabiedroto spēku, tostarp ASV un Lielbritānijas, līdzdalība. Tuvojoties Varšavas sacelšanās brīdim, kļuva skaidrs, ka sabiedroto spēki nesasniegs Poliju laikā, lai piedalītos kaujā. Tā vietā padomju armija būtu tuvāk un spētu palīdzēt cīņā.
Padomju vara atteicās piedalīties Varšavas sacelšanās plānošanā un īstenošanā, tomēr vēl vairāk saasināja jau tā vājās attiecības starp poļiem un padomju varu. Kamēr poļi un padomju vara cīnījās ar kopīgu ienaidnieku — vāciešiem, tad viņu līdzības beidzās. Polijas pretošanās mājas armija vēlējās noteikt Poliju pēckara brīvībai kā suverēnai valstij, kurai bija demokrātiska valdība, kuras pamatā ir vairāk rietumniecisks modelis. Padomju vara vēlējās izveidot komunistisku, propadomju valdību, kas atbilstu viņu vajadzībām Eiropā pēckara laikmetā. Šīs ideoloģiskās sadursmes un citu būtisku atšķirību dēļ poļi un padomju vara neveidoja aliansi.
1944. gada vasarā, kad padomju armija šķērsoja Polijas robežu uzbrukuma misijā pret vāciešiem, Polijas pretošanās mājas armija ierosināja Varšavas sacelšanos. Dažu pirmo dienu laikā Polijas armijai izdevās iegūt kontroli pār lielu pilsētas daļu. Tomēr viņi bija nepietiekami sagatavoti, un viņi saskārās ar daudzām neveiksmēm, no kurām vissvarīgākā bija padomju spēku neesamība. Sacelšanās bija paredzēta tikai dažas dienas, bet tā vietā cīņas vilkās vairākas nedēļas. Lai gan atbalsts galu galā tika saņemts, tas nebija pietiekami liels, lai sacelšanās būtu veiksmīga. Vācieši saņēma pastiprinājumu un atspiedās pret poļiem, un iestājās strupceļš. Sacelšanās galu galā beidzās ar iznīcības karu, kurā vāciešiem bija pārsvars.