ASV Kongresa pieņemtais 1933. gada Vērtspapīru likums pirmo reizi noteica vērtspapīru emisiju saskaņā ar federālo regulējumu. Vērtspapīrus var definēt kā akcijas, obligācijas, ieguldījumu fondus un citus līdzīgus ieguldījumus. Daļa no prezidenta Franklina Delano Rūzvelta Jaunā darījuma, šis akts bija tiešs 1929. gada tirgus sabrukuma rezultāts, kas izraisīja Lielo depresiju. Pirms šī likuma ar vērtspapīru regulējumu nodarbojās štatu valdības. Likums ir zināms arī kā Likums par vērtspapīriem, Federālais vērtspapīru likums vai 1933. gada likums. To īsteno ASV Vērtspapīru un biržu komisija (SEC).
Pēc 1929. gada avārijas daudzi bija uzskatījuši, ka valsts likumi jeb tā sauktie zilās debess likumi, kas regulē vērtspapīrus, nav pietiekami, lai aizsargātu pret nākotnes ekonomiskajām katastrofām; federālajai valdībai būtu jāiejaucas. Lai īstenotu šos centienus, prezidents Rūzvelts izveidoja intelektuālo fondu, lai ne tikai izstrādātu vērtspapīru regulējumu, bet arī izstrādātu virkni progresīvu tiesību aktu, ko viņš nosauca par jauno darījumu. Kā daļa no šīs padomnieku grupas Bendžamins V. Koens un Tomass Korkorans ar Džeimsa Lendisa palīdzību izstrādāja 1933. gada Vērtspapīru likumu. Lendiss kļuva par jaunizveidotās SEC priekšsēdētāju 1934. gadā.
Faktiski 1933. gada Vērtspapīru likums kalpo, lai padarītu vērtspapīru emisijas procesu investoriem pārredzamāku. Lai vērtspapīru pārdošana būtu likumīga, emitentiem ir jāveic reģistrācijas process un jāatbilst citiem kritērijiem. Reģistrācijas procesā emitentam ir jāatklāj informācija par emitentu, kā arī par emitējamo vērtspapīru. Šo noteikumu mērķis ir divējāds: sniegt investoriem pietiekami daudz informācijas par vērtspapīru, lai tie varētu veikt saprātīgu ieguldījumu un kavēt krāpniecisku vērtspapīru pārdošanu.
Saskaņā ar 144. gada likuma 1933. noteikumu dažus ierobežotus vērtspapīrus var pārdot bez reģistrācijas. Tas parasti ietver darījumus, kas notiek ārpus ASV. Noteiktiem vērtspapīriem var piešķirt arī drošo patvērumu saskaņā ar S regulu, kas nozīmē, ka tos var atbrīvot no reģistrācijas prasībām, kā norādīts 5. sadaļā. Parasti tie ietver vērtspapīrus, ko nodrošina ārvalstu valdības.
Neilgi pēc 1933. gada Vērtspapīru likuma pieņemšanas likumā Kongress pieņēma 1934. gada Vērtspapīru biržas likumu. Saskaņā ar šo likumu SEC tika izveidota, lai īstenotu 1933. gada likumu. 1933. gada Vērtspapīru likumu sākotnēji ieviesa Federālā tirdzniecības komisija. Tika pieņemts arī 1934. gada Vērtspapīru biržas likums, lai noteiktu vērtspapīru sekundārās jeb vispārējās publiskās tirdzniecības regulējumu.