2009. gada kredītkaršu likums ir publiskais likums, kas aizsargā Amerikas pilsoņus pret negodīgām patēriņa kredītkaršu likmēm un maksām. Papildus šai aizsardzībai kredītkaršu uzņēmumiem ir jāievēro arī skaidri un vienoti noteikumi, pirms var veikt noteiktas darbības pret patērētāju vai pirms no patērētāja var iekasēt papildu likmes un nodevas. 2009. gada kredītkaršu likumu prezidents Baraks Obama parakstīja 2009. gada maijā.
Oficiāli pazīstams kā 2009. gada Kredītkaršu atbildības, atbildības un izpaušanas likums, kā federālais likums neļauj kredītkaršu uzņēmumiem negodīgi paaugstināt kartes turētāja likmes, aizliedz ar atpakaļejošu datumu paaugstināt likmes, liek kredītkaršu uzņēmumiem pilnībā atklāt noteikumus. patērētājiem, kā arī pieprasa, lai informācija tiktu rakstīta skaidrā, patērētājiem saprotamā valodā. 2009. gada kredītkaršu likums tika izveidots, pamatojoties uz daudzām patērētāju sūdzībām, kas vērstas pret kredītkaršu uzņēmumu iepriekšējo praksi, iekasējot, domājams, negodīgas un pārmērīgas maksas, vienlaikus slēpjot mulsinošu informāciju smalkā drukā uz kredītkaršu pārskatiem.
2009. gada kredītkaršu likums arī nosaka, ka kredītkaršu uzņēmumiem ir jādod karšu īpašniekiem vismaz 21 diena, lai samaksātu parastos ikmēneša rēķinus pēc konkrēta rēķina nosūtīšanas datuma. Saskaņā ar šiem jaunajiem federālajiem banku tiesību aktiem nevar noteikt kavējuma maksu par rēķinu apmaksas datumiem, kas iekrīt nedēļas nogalēs, kā arī nevar noteikt maksājumu termiņus pusdienlaikam. Pirms 2009. gada Kredītkaršu likuma pieņemšanas šāda prakse, kas pazīstama arī kā maksas slazds, bija ikdienišķa uzņēmējdarbības metode ar noteiktiem kredītkaršu uzņēmumiem, un patērētājiem tā izrādījās diezgan dārga.
Papildus saprātīgākai praksei attiecībā uz likmēm, norēķinu periodiem un informācijas izpaušanu 2009. gada Kredītkaršu likums nosaka, ka arī kredītkaršu uzņēmumiem līgumi ir jāpublicē pilnībā publiski. Konkrēti, katrai Amerikas kredītkaršu kompānijai ir jāuztur interneta vietne, kurā ir norādīti patērētāju kredītkaršu līgumi katram konta veidam, ko piedāvā kredītkaršu uzņēmums. Tomēr šie federālie statūti neattiecas uz atkārtotām sarunām, par kurām dažkārt vienojas kredītkaršu uzņēmumi un atsevišķi patērētāji.
2009. gada kredītkaršu likums arī aizsargā nepilngadīgus patērētājus no līgumu slēgšanas ar kredītkaršu uzņēmumiem bez pieaugušā līdzparakstītāja iepriekšējas līdzdalības visos kontos. Personām, kas jaunākas par 21 gadu, pirms kredīta apstiprināšanas ir jāveic arī īpašs iepriekšējas pārbaudes process, kas skaidri noteikts 2009. gada Kredītkaršu likumā. Jo īpaši koledžas studentiem ir jāiesniedz vecāku atļauja, lai varētu palielināt esošās kredītlīnijas, kas tiek dalītas ar studenta vecākiem.