2D animācija ir animācijas veids, kurā aina un animācijas varoņi tiek veidoti 2D telpā, nevis pilnībā realizētā 3D vidē. Šīs animācijas var izmantot perspektīvu un saīsināšanu, līdzīgi kā 2D nekustīgiem attēliem, lai radītu dziļuma ilūziju, bet neizmanto 3D datorgrafikas tehnoloģiju. Šis animācijas veids lielā mērā tika izveidots, izmantojot tradicionālās animācijas metodes, kurās attēli tika uzzīmēti uz skaidras loksnes, kas tika fotografēta pa vienam kadram, lai izveidotu galīgo animāciju. 2D animāciju var vieglāk izveidot, izmantojot datortehnoloģiju, lai gan daudzas animācijas zīmēšanā izmantotās metodes ir diezgan līdzīgas.
Saukta arī par divdimensiju animāciju, 2D animācija bija primārais animācijas veids pirms trīsdimensiju jeb 3D animācijas uzplaukuma. Šāda veida animācijas dominējošā iezīme ir tāda, ka skatītie un animētie attēli pastāv tikai 2D telpā. To var panākt, filmējot ar roku zīmētus attēlus uz papīra, skaidrām šūnām vai jebkuras citas plakanas, divdimensiju virsmas. Pretstatā tam 3D animācija tiek veidota, izmantojot 3D programmatūru, kas ļauj animatoriem izveidot personāžu un vides digitālos modeļus, kas pastāv pilnībā realizētā trīsdimensiju virtuālajā telpā.
Lai gan 2D animācijas veidošanai var izmantot dažādas metodes, tradicionālās animācijas metodes tika izmantotas daudzus gadu desmitus visā 20. gadsimtā. Tradicionālajā animācijā, ko sauc arī par cel animāciju, attēli tiek izveidoti uz skaidrām acetāta loksnēm, ko sauc par “cels”, bieži vien zīmējot attēlus tieši uz tiem. Krāsu var izmantot, lai nodrošinātu krāsu šiem tintes attēliem, tāpēc termins “tinte un krāsa” ir lietots arī, lai apzīmētu šīs animācijas metodes. Pēc tam katra celiņa tiek fotografēta ar krāsotu fonu aiz tā, lai izveidotu vienu galīgās animācijas kadru, kas parasti tiek atskaņots ar ātrumu aptuveni 24 vai 30 kadri sekundē.
Mūsdienu tehnoloģijas ir ievērojami atvieglojušas 2D animācijas izveidi, lai gan process ir nedaudz līdzīgs. Datorprogrammatūra var izveidot 2D attēlu failā, kas darbojas kā virtuāls “cel”, un attēls parasti tiek iekrāsots arī, izmantojot šādu programmatūru. Pēc tam var izveidot digitālos fonus, parasti vienā no vairākām dažādām grafikas programmām, un pēc tam “cels” var slāņot virs šiem foniem, lai izveidotu katru atsevišķu kadru. Lai gan šāda veida 2D animācijas izveide joprojām ir diezgan laikietilpīga, tā bieži ir nedaudz vieglāka un animatoriem “piedodošāka” nekā tradicionālās metodes.