Trīsdimensiju (3D) attēlu apstrāde ir metode, ar kuru divdimensiju (2D) attēls kļūst par 3D attēlu, parasti no modeļa veidošanas un renderēšanas. Lai izveidotu attēlu, 3D attēla apstrāde sākas ar objekta sieta skeletu, kurā ir daudz dažādu līniju un apjoma datu, lai pareizi attēlotu 3D telpu. Pēc modeļa izveides tas tiek renderēts un tiek uzņemti daudzi dažādi 2D skati, lai izveidotu 3D efektu. Izklaides un arhitektūras darbinieki izmanto 3D attēlu apstrādi, lai izveidotu reālistiskus modeļus attiecīgi filmām un ēkām. Ārsti izmanto arī 3D attēlu apstrādi, jo tā palīdz ārstiem vizualizēt problēmas neatkarīgi no tā, vai tās ir iekšējās problēmas ar pacientu vai pētniecības nolūkos.
Lai sāktu attēla apstrādi, ir nepieciešams sieta objekts. To var izveidot, izmantojot attēlu apstrādes programmu, kurā lietotāji izveido līnijas, lai izveidotu sieta skeletu, vai arī informācijas tveršanai var izmantot 3D skeneri. Neatkarīgi no tehnikas acs skelets satur apjomu un dziļuma informāciju, ko dators saprot, padarot to par 3D modeli. Šajā posmā modelim nav nekādas krāsas vai faktūras; tā ir tikai virkne līniju, kas atspoguļo modeļa formu un izmēru.
Renderēšana ir nākamais posms. Dizaineri izvieto krāsas un faktūras virs 3D modeļa, lai tas izskatās reālistisks. Tādējādi cilvēkiem ir vieglāk redzēt un saprast attēlu. Lai izveidotu šo 3D, dators uzņem daudz dažādu 2D ekrānuzņēmumu, līdz tver katru leņķi, tāpēc, kad lietotājs pārvieto objektu, tas izskatās 3D.
Izklaides un arhitektūras nozares plaši izmanto 3D attēlu apstrādi, lai izveidotu modeļus lietošanai. Abiem tiek veikts viens un tas pats modeļa izveides un renderēšanas process, taču atšķirība ir modeļa izmantošanas veidā. Izklaidē modele ir paredzēta, lai pārvietotos un mijiedarbotos ar aktieriem. Arhitekti izmanto modeli, lai klienti varētu viegli vizualizēt ēku, kad tā ir pabeigta, un atvieglot būvniecību.
Medicīnas zinātne izmanto arī 3D attēlu apstrādi gan diagnostikai, gan pētniecībai. Diagnozes laikā kamera uzņems kāda cilvēka iekšpuses attēlus, un kamera varēs izveidot orgāna vai sekcijas 3D modeli, ko ārsti var pārbaudīt. Pētījumiem ārsti varēs vērot un pētīt modeļus, lai redzētu, kā tie laika gaitā reaģē; tas arī palīdz jaunpienācējiem medicīnas jomā iztēloties, kā izskatās iekšējās daļas.