Adopcijas un drošu ģimeņu likums ir tiesību akts, kas tika pieņemts ASV 1997. gadā ar Klintones administrācijas atbalstu. Tiesību akti ieviesa būtiskas izmaiņas audžuģimeņu un adopcijas sistēmās Amerikas Savienotajās Valstīs, lai veicinātu bērnu veselību un labklājību. Adopcijas un drošu ģimeņu likumā tika iekļautas vairākas pilnvaras ar mērķi uzlabot bērnu pakalpojumus visā ASV, palielināt adopciju skaitu un atbrīvot bērnus no audžuģimenes.
Likuma galvenā iezīme ir pāreja no bērnu atkalapvienošanas ar vecākiem uz lēmumu pieņemšanu bērnu labklājības veicināšanai. Ja situācija mājās ir acīmredzami nedroša, nevis turēt bērnu audžuģimenē, cerot uzlabot apstākļus mājās, bērnu var atbrīvot adopcijai. Pastāvīga ievietošana adoptētāju ģimenē mēdz būt labāka bērna garīgajai un fiziskajai veselībai. Adopcijas un drošu ģimeņu likums pievērsās pārslogotajai audžuģimeņu sistēmai, lai bērnus audžuģimenēs saglabātu īsāku laiku.
Adopcijas un drošu ģimeņu likuma kritiķi uzskata, ka tas veicina ģimeņu iznīcināšanu, apgrūtinot bērnu atkalapvienošanu ar vecākiem, jo uzmanība tiek pievērsta adopciju skaita palielināšanai. Aizstāvji uzskata, ka bērnu atkalapvienošanai ar ģimenēm arī turpmāk jābūt prioritātei, taču gadījumos, kad tas nepārprotami nav risinājums, bērnus audžuģimeņu sistēmā nevajadzētu turēt bezsamaņā, jo tas nav godīgi pret viņiem. Jo ilgāk bērni paliek audžuģimenē, jo grūtāk viņiem var būt atrast pastāvīgu vietu, un nestabilitāte, piemēram, skolas maiņa un pastāvīga dzīvesvietas maiņa, var radīt lielu stresu.
Saskaņā ar Adopcijas un drošu ģimeņu likumu atsevišķām valstīm tiek nodrošināti stimuli adopcijas veicināšanai. Viņiem arī ir ciešāk jāseko bērniem un jāuzrauga mēģinājumi ievietot bērnus adopcijas mājās. Dažos gadījumos tiesību akti tikai pastiprināja atsevišķu valstu pieeju adopcijas jautājumiem, savukārt citos štatiem bija radikāli jāpārstrādā bērnu pakalpojumu aģentūras, lai tās atbilstu likumam.
Adopcijas skaits palielinājās saskaņā ar Adopcijas un drošu ģimeņu likumu, savukārt audžuģimenēs pavadītais laiks samazinājās. Īpaši riska grupas bērniem, piemēram, invalīdiem, likumdošana uzlaboja pastāvīgās ievietošanas maiņas, nodrošinot šiem bērniem vairāk iespēju. Tāpat kā citi tiesību akti, arī šis likums tiek periodiski pārskatīts, lai noskaidrotu, vai tas ir jāatjaunina, lai atspoguļotu mainīgās sociālās, juridiskās un kultūras problēmas.