Alofons ir nemanāmi nelielas valodas noteiktās vokālās skaņas variācijas. Piemēram, burts k nogalināšanā un prasmē vairumam cilvēku var izklausīties vienādi, taču kritiskā fonētiskā analīzē tās ir ļoti atšķirīgas skaņas. Ja abus burta variantus nepareizi izrunājis, piemēram, persona, kurai nav dzimtā valoda, vārda nozīme nebūs mainījusies, taču lielākā daļa cilvēku to uzreiz dzirdēs kā mazāk saprotamu.
Grieķu valodas saknes tālrunis nozīmē “skaņa”, bet prefikss allos nozīmē “cits”. Lingvistikā, valodas pētījumos, fonēma ir mazākā atšķirīga skaņas vienība. Līdzskaņs k ir fonēma, un, aizstājot to ar citu skaņas vienību, piemēram, t, vārda nozīme mainīsies. Tomēr katrai no šīm vienskaitļa fonēmām var būt vairāki veidi, kā tos izrunāt.
“Kill” tiek aspirēts — tā izrunu pavada sprādzienbīstama gaisa dvesma. Turot plaukstu mutes priekšā, “prasme” ir uzskatāmi izteikta bez aspirācijas. Fonoloģijā, pētot, kā cilvēki rada valodas skaņas, fonēmām ir raksturīga atšķirīga gaisa plūsma un kontrastējošas lūpu, mēles un citu balss trakta daļu pozīcijas. Piemēram, patskaņus un līdzskaņus, piemēram, m ar minimālu manipulāciju ar gaisa plūsmu, sauc par sonorantiem.
Citas vokālās artikulācijas ietver raksturīgo “svilpienu”, piemēram, z, un degunu, piemēram, līdzskaņu m “pelē”, kad gaisa plūsma tiek novirzīta caur degunu. Pēdējais piemērs ir m alofons “manipulēt”. Fonēmām noteiktā valodā var būt neierobežots skaits alofonu. Līdzskaņam t angļu valodā ir seši no tiem, un tie, kuriem dzimtā valoda parastas sarunas laikā, gandrīz nemaz nezina, ka tie atšķiras. Tomēr mandarīnu ķīniešu valodā aspirētais un neaspirētais t ir pilnīgi atsevišķas fonēmas, kuru attiecīgais lietojums maina vārda nozīmi.
Allofons var būt maināma bezmaksas variācija. Tas ir tas, kas visbiežāk atšķir dialektus un akcentus, piemēram, britu angļu valodu un amerikāņu angļu valodu. Var šķist, ka otrs pēc pirmās saskarsmes ir gandrīz nesaprotams, taču, tā kā vārdu nozīme nemainās ar dažādu izrunu, izpratne parasti tiek ātri izveidota.
Lielākā daļa alofonu noteiktā valodā vai dialektā nav savstarpēji aizvietojami, un tiek uzskatīts, ka tie sastopami papildu izplatībā. Konkrētam alofonam ir jānotiek noteiktā fonētiskā kontekstā, savukārt citā kontekstā var sagaidīt citu. Standarta angļu valodā k burts “kill” vienmēr tiek aspirēts, kad tas notiek vārda sākumā. Šādas definīcijas kontekstam, kurā paredzēts, ka konkrēts alofons tiks vokalizēts, tiek sauktas par alofoniskajiem noteikumiem.