Alomorfs ir atšķirīga morfēmas fonoloģiskā versija. Tas notiek, ja morfēmas virsmas detaļas atšķiras, bet dziļākā nozīme paliek nemainīga. Tas parasti notiek, ja burti, kas veic vienu un to pašu funkciju, piemēram, daudzveidību vai laiku, rada atšķirīgu skaņu vai izmanto dažādus burtus. Daudzskaitļa alomorfu piemēri ietver atšķirību starp “podiem” un “nodokļiem”. Alomorfu izpēte ir daļa no morfoloģijas pētīšanas valodniecībā.
Morfēma ir valodas nozīmes attēlojuma pamatvienība. Šīs nozīmes var būt vai nu leksiskas, jo tās sniedz informāciju, vai strukturālas. Piemēram, neiecietīgajam ir trīs morfēmas: in-toler-ant. Visi trīs neiecietības elementi ir leksiskas morfēmas. “Toler” ir saknes stumbrs, kas norāda uz spēju kaut ko izturēt vai aptvert. Morfēma “in” nozīmē, ka nav tolerances, un “skudra” beigās norāda kādu, kurš ir neiecietīgs.
Ir vairāki morfēmu veidi. Brīvās morfēmas var pastāvēt kā vārds atsevišķi. Piemērs tam ir nesalaužamā pārtraukums. No otras puses, tādas morfēmas kā “toler” tolerantā ir saistītas morfēmas, jo tās nevar pastāvēt, ja tās nav modificējušas citas morfēmas. Alomorfs ir saistīta morfēma, kas rodas tikai, lai modificētu cilmes vārdu.
Daudzskaitļa lietvārda forma ir izplatīts piemērs, ko izmanto, lai izskaidrotu alomorfu. Apsveriet atšķirību “s” skaņās “podos”, “suņos” un “nodokļos”, kad to izrunā skaļi. “S” ‘podos’ izklausās kā fonētisks [-s], savukārt “s” ‘suņos’ ir vairāk fonētisks [-z]. Nodokļu “es” ar “e”, ko izmanto, lai atdalītu “x” un “s”, ir fonētisks [
Datīvās morfēmas, ko lieto kopā ar darbības vārdiem, var kļūt arī par alomorfiem. Regulārais pagātnes laika alomorfs ir “-ed”. Skaņai ir atšķirība starp “vēlēts”, “atlaists” un “svītrots”. Tāpat kā daudzskaitļa gadījumā, katram variantam ir atšķirīga skaņa, bet uz papīra tā šķiet vienāda. Pirmais ir fonētisks [-ed], otrais [d] un trešais [t].
Parastajam alomorfam var būt dažādas skaņas. Neregulāras morfēmas ir arī alomorfi. Tas nozīmē, ka neregulārais daudzskaitlis, kas atrodams vārdos “aitas” un “zivis”, ir arī vārda “s” alomorfi. Tas var notikt, apvienojot dialektus, kas radīja “bērnus”. Tas var notikt arī tad, ja aizņēmuma vārdi tiek importēti no citas valodas, piemēram, ar atšķirību starp datum un datiem, kas abi ir no latīņu valodas.
Katrs alomorfs ir fiksēts pozīcijā. Tas nozīmē, ka vienu formu, neatkarīgi no tā, vai tā ir rakstīta vai izrunāta, var aizstāt ar citu. Piemēram, aitas būs aitu daudzskaitlis, un tās netiks aizstātas ar aitām vai aitām. Valodu studijās šādu nekustīgumu sauc par “komplimentāru izplatīšanu”.