Kas ir alternatīvā piekritība?

Vispārīgais noteikums civillietās ir vienkāršs: prasību ceļ tiesā pēc atbildētāja deklarētās dzīvesvietas vai juridiskās adreses. Civilprocesa likums no šā principa paredz virkni izņēmumu, kas dod prasītājam izvēli. Piemēram, prasību, kas izriet no līguma, kurā norādīta izpildes vieta, var celt arī pēc izpildes vietas, prasību pret filiāli pēc filiāles atrašanās vietas, bet prasību par uzturlīdzekļiem vai par miesas bojājumiem arī pēc prasītāja dzīvesvietas. Šādos gadījumos abas tiesas ir vienlīdz kompetentas, un izvēle paliek tam, kurš vēršas tiesā.

No alternatīvās piekritības ir jānošķir izņēmuma piekritība, kur izvēles nav vispār. Prasības par nekustamo īpašumu izskata tikai tā atrašanās vietas tiesa, un mantojuma vai maksātnespējas lietās arī ir stingri noteikti kritēriji. Pastāv arī līgumiskā piekritība, kad puses jau līgumā vienojas par konkrētu tiesu, taču patērētāju līgumos šāda vienošanās nedrīkst pasliktināt patērētāja stāvokli un var tikt atzīta par netaisnīgu.

Pārrobežu lietās Eiropas Savienībā piekritību nosaka Briseles Ia regula. Tā paredz vispārīgo noteikumu par atbildētāja domicilu un vairākus papildu pamatus, tostarp īpašu aizsardzību patērētājiem, darbiniekiem un apdrošinājuma ņēmējiem, kuri parasti var vērsties savas dzīvesvietas tiesā. Ja vienā un tajā pašā lietā starp tām pašām pusēm tiesvedība uzsākta divās dalībvalstīs, tiesa, kurā prasība celta vēlāk, aptur tiesvedību, lai novērstu pretrunīgus spriedumus.

Izvēlei ir praktiskas sekas, kuras ir vērts izsvērt iepriekš. Pirmā ir attālums: sēdes, dokumentu iesniegšana un liecinieku ierašanās maksā laiku un naudu. Otrā ir izpildes vieta: spriedums, ko pēc tam būs jāizpilda tur, kur atrodas atbildētāja manta, dažkārt ir vērtīgāks nekā spriedums, kas pieņemts tuvāk mājām. Trešā ir process pats: pārrobežu lietās jārēķinās ar tulkojumiem, dokumentu legalizāciju un ilgākiem termiņiem. Ceturtā ir pretējās puses uzvedība: ja atbildētājs var apstrīdēt piekritību, tas nozīmē papildu mēnešus. Tāpēc izvēle ir jāizdara apzināti, nevis pēc tā, kura tiesa ir tuvāk.

Izvēle nav tikai formalitāte arī no juridiskā viedokļa. No tās var būt atkarīgs, kāda valoda tiks lietota procesā, cik ātri lietu izskatīs un dažkārt arī tas, kādas materiālās tiesību normas piemēros. Tieši tāpēc starptautiskos līgumos tik daudz uzmanības tiek veltīts strīdu izskatīšanas vietas un piemērojamo tiesību punktiem, kurus nereti paraksta, tos pat neizlasot.