Amerikāņu krupis ir visizplatītākā krupju suga Ziemeļamerikā. Lai gan tas visbiežāk sastopams ASV austrumos, tas dzīvo arī Kanādas un Meksikas daļās. Šis krupis pieder pie Bufo Americanus ģints, kurai ir trīs pasugas dažādos izmēros un krāsās. Lai gan kārpas ir saistītas ar krupjiem, tiem parasti ir tikai daži. Tie ir ļoti pielāgojami, un tos var atrast daudzās dažādās vidēs, kur tie barojas ar vairāku veidu bezmugurkaulniekiem.
Amerikāņu pundurkrupis ir mazs, tikai 2–1/2 collas (6 cm) garš, savukārt parastais Austrumamerikas krupis var būt garāks par 4 cm. Otra pasuga, vidēja izmēra Hudsona līča krupis, ir Kanādas iedzīvotājs, kas ir reti sastopams. Lai gan tie nedaudz atšķiras pēc izmēra un izskata, citādi pasugas ir ļoti līdzīgas.
Tāpat kā vardēm, arī amerikāņu krupjiem ir resns ķermenis ar īsām priekšējām kājām, kurām katrai ir četri tīkloti pirksti un garākas aizmugurējās kājas ar pieciem tīklveida pirkstiem. Viņiem ir bieza āda, kas visbiežāk ir brūna, bet var būt sarkanā, pelēkā vai blāvi zaļā nokrāsā un ar dzelteniem vai baltiem vēderiem. To krāsa mainās atkarībā no mitruma, temperatūras vai vides stresa, un tēviņi parasti ir tumšāki nekā mātītes.
Amerikāņu krupis parasti nedzīvo ilgi. Patiesībā lielākā daļa nomirst, pirms ir sasnieguši jauno krupju stadiju. Tie, kuriem izdodas izdzīvot ilgāk par dažiem gadiem, spēj nodzīvot pat 10 gadus vai ilgāk. Viņi sasniedz dzimumbriedumu divu vai trīs gadu vecumā.
Šie krupji dzīvo naktī un dzīvo vientuļnieki, izņemot pārošanās sezonu. Šajā laikā tie pulcēsies kopā ar citiem krupjiem nekustīgās vai lēni kustīgās ūdenstilpēs, kurās ir maz zivju vai nav tās vispār. Mātītes izvēlas tēviņu pavairošanai pēc izvēlētās teritorijas, kā arī pēc pārošanās aicinājuma stipruma, kas ir gara, izstiepta trilējoša skaņa. Amerikāņu krupja tēviņš mēģinās pāroties ar jebkuru mātīti, kas tuvojas.
Pārošanās laikā krupja tēviņš satver mātīti ap vēderu un pārvietojas tai līdzi, kad viņa divās garās želejveida caurulīšu rindās izdēj no 4000 līdz 8000 olu. Olas tiek dētas Chlorogonium aļģēs, ar kurām kurkuļi barojas pēc izšķilšanās. Šīs olas ātri izšķiļas no dažām dienām līdz divām nedēļām. Sešu līdz desmit nedēļu laikā jaunie kurkuļi pārtop par krupjiem. Tas parasti notiek siltos vasaras mēnešos.
Kamēr kurkuļi ēd aļģes, nobriedušie amerikāņu krupji ir plēsēji. Viņi izstiepj mēli, lai notvertu dažādus laupījumus, tostarp gliemežus, zirnekļus, tārpus, vaboles un gliemežus. Viņi katru dienu var apēst pat 1000 šo kukaiņu. Viņu mīlestība pret gliemežiem padara tos par dārznieka labāko draugu; daudzi dārznieki pat izveido “krupju mītnes” no maziem apgāztiem podiņiem, lai vilinātu šīs labvēlīgās radības pieķerties.
Dārzi ir tikai viena no krupju dzīvotnēm; tie bieži sastopami naktīs, meklējot pārtiku mežainās vietās, laukos un pagalmos. Dienas laikā viņi patveras no saules zem jebkura objekta, ko viņi var atrast. Viņu iecienītākās slēptuves ir zem koka kaudzēm, sapuvušiem baļķiem un lieveņiem.
Amerikāņu krupji ir vairāku veidu čūsku upuri, lai gan parastā prievīšu čūska ir viņu lielākais drauds. Krupji cenšas atturēt šīs čūskas no to ēšanas, pārklājot to ķermeni ar urīnu, lai padarītu tos mazāk garšīgus. Viņi arī izdala ķīmiskas vielas no savas ādas, kas ir toksiskas daudziem dzīvniekiem. Tomēr dažas čūskas, piemēram, prievīšu čūska, ir imūnas pret ķīmiskajām vielām.