Lingvistikā anaforas izšķirtspēja ir process, kurā tiek noteikts, uz kuru lietvārdu vai reālās pasaules objektu vietniekvārds attiecas. To var izmantot, lai apspriestu procesu, kurā cilvēka prāts saprot atsauci, vai arī tas var nozīmēt valodnieku izstrādātos statistikas modeļus, lai noteiktu visticamāko referentu. Termins “anaforas izšķirtspēja” var radīt zināmu neskaidrību vārda anafora iespējamo nozīmju klāsta dēļ, kas nāk no grieķu valodas “nest atpakaļ” vai “nest līdzi”. Retorikā anafora ir atslēgas vārdu atkārtošana frāžu, teikumu vai rindkopu sākumā.
Lingvistikas disciplīnā anafora visprecīzāk attiecas uz trešās personas vietniekvārdu, kas atsaucas uz lietvārdu, kas jau ir minēts tekstā. Apspriežot anaforas izšķirtspēju, tai var būt vispārīgāka jebkura vietniekvārda nozīme neatkarīgi no tā, vai tā atsauce atrodas tekstā pirms vai pēc tā, vai arī ārpus teksta. Piemēram, persona var norādīt uz gleznu un teikt: “Man tas patīk.” Reālās pasaules kontekstā “tas” nozīmētu “gleznu, uz kuru es norādu”.
Ja analīzei ir pieejams tikai lingvistiskais saturs, dažreiz teikumā ir tikai viens lietvārds, kas atbilst anaforai gramatiskajā personā, skaitļā un dzimumā. Šajā gadījumā anaforas izšķirtspēja ir skaidra, piemēram: “Laura ir stiprāka, nekā izskatās”, un “viņa” ir “Laura”. Tomēr, ja teikumā ir vairāk nekā viens lietvārds, lasītājs atsaucas noteikšanai paļaujas uz veselo saprātu, piemēram: “Dažas meitenes matos valkā rozā bantes, jo viņām tās patīk.” Šajā teikumā “viņi” skaidri norāda uz meitenēm, bet “viņas” skaidri norāda uz bantēm, jo loki nespēj patikt meitenēm, bet meitenēm var patikt loki.
No otras puses, ja teikums tiktu ievietots citā kontekstā, atsauce varētu nebūt tik skaidra: “Meitenes dara daudzas lietas, lai piesaistītu zēnu uzmanību. Dažas meitenes matos nēsā bantes, jo viņām tas patīk. Šajā gadījumā “viņi” var attiekties uz “meitenēm” vai arī uz “zēniem”. Argumentu var izvirzīt par jebkuru priekšteci.
Lingvisti ir izstrādājuši statistiskus algoritmus anaforas izšķirtspējas prognozēšanai, izmantojot tādus faktorus kā attālums no vietniekvārda līdz referentam, lietvārda gramatiskā sakritība ar vietniekvārdu un lietvārda animitāte. Daži no šiem algoritmiem vairumā gadījumu var nodrošināt pareizu anaforas izšķirtspēju, taču nevienam pastāvošajam algoritmam nav tāda paša veselā saprāta līmeņa kā saprātīgam lasītājam. Šis teikums parāda šo faktu: “Ronis pagrūda bumbu ar pleznu, pēc tam līdzsvaroja bumbu uz deguna.” Gramatiski runājot, “tā” varētu attiekties uz zīmogu, pleznu vai bumbiņu, taču tikai vienai no šīm iespējām faktiski ir deguns. Izstrādāt kodu, kas novērstu visas neloģiskās iespējas, piemēram, bumbiņai ar degunu, šķiet praktiski neiespējami.