Artikulācijas veids parasti ir daļa no fonoloģijas kursa, kurā izskaidrots, kā tiek veidotas un radītas skaņas. Ķermeņa daļas, kas palīdz radīt skaņu, sauc par “artikulatoriem”, kas var ietvert lūpas, mēli un zobus. Pat deguna dobums, aukslējas augšdaļa, žoklis un balss akordi tiek uzskatīti par artikulatoriem. Mijiedarbojoties viens ar otru, šie artikulatori rada skaņu. Fonoloģijā ir astoņas artikulācijas manieres, kas rada skaņu.
Pirmais artikulācijas veids ir sprāgstvielas vai “orālie pieturas”. Šajā procesā gaisa plūsma uz laiku tiek pārtraukta, lai radītu skaņu. Piemēram, lai radītu “t” skaņu, cilvēkam ir jāsaliek augšējie un apakšējie zobi kopā ar mēli aiz muguras, un gaisa uzliesmojums liek zobiem atvērties, tādējādi izklausot “t”.
Deguna pieturā mutes dobums ir pilnībā aizvērts, savukārt deguna dobums ir atvērts. Gaiss, kas ieplūst un izplūst no deguna, rada skaņu, piemēram, “m” un “n”. Var pamanīt, ka, saspiežot degunu, burts “m” pārvēršas par “b”. Tas norāda, ka skaņa ir deguna; ja aizverot deguna dobumu, mainās skaņa.
Vēl viens artikulācijas veids ir frikatīva, kurā gaisa plūsma ir daļēji traucēta. Kad izplūst nedaudz gaisa, tas rada skaņas, piemēram, “f” vai “s”, kad gaiss tiek izlaists starp zobiem vai lūpām. Daži frikati satur vibrējošu skaņu, piemēram, “v” un “z”.
Kad frikāts tiek apvienots ar orālo pieturu, tas veido citu artikulācijas veidu, ko sauc par afrikātu. Tāpat kā “j” un “ch”, skaņa tiek ierosināta ar mutisku pieturu, bet pārvēršas frikatīvā. Var pamanīt, ka “ch” skaņu var radīt nepārtraukti, salīdzinot ar “t”, kas tiek atskaņota tikai vienā mirklī.
Atloks vai krāns ir piektais artikulācijas veids, kurā mēle, radot skaņu, “atlokās”. Viens piemērs ir “t” skaņa “ūdenī”: mainot mēles stāvokli, “t” sāk izklausīties kā “d” vai “bridītājs”. Septītajā veidā, kas ir trille, mēle tiek likta vibrēt, nepārtraukti izelpojot pret to gaisu. Spāņu valodā bieži izmanto trilu, lai izveidotu cieto “r”, piemēram, “para” un “perro”.
Aproksimants un laterālais ir artikulācijas manieres, kurām nav nepieciešams daudz mutes un deguna slēgšanas, lai radītu skaņu. Tas attiecas uz skaņām, piemēram, “y” un “h”, kur gaiss vienkārši izplūst tieši ārā. Sānu pusē mēle pieskaras augšējiem zobiem, un gaiss tiek nepārtraukti spiests pret to, piemēram, burta “l” skaņā.