Kas ir dubultā artikulācija?

Pirmais artikulācijas līmenis valodā pilnībā sastāv no morfēmām. Dažas morfēmas ir veseli vārdi, piemēram, “suns” vai “bērns”, savukārt citas ir tikai daļa. Piemēram, vārds “neticams” ​​ir veidots no trim morfēmām: “un-”, “-beev-” un “-sop”, katrai no tām ir noteikta nozīme. Šādas morfēmas veido vārdus un teikumus, ko cilvēki izmanto, lai sazinātos.

Fonēmas, kas ir vienkārši skaņas bez nozīmes, veido otro artikulācijas līmeni. Fonēma nav tas pats, kas burts, lai gan dažas fonēmas var rakstīt ar to. Citi izmanto vairākus burtus, savukārt daži burti tiek izmantoti dažādām fonēmām atkarībā no to konteksta. Šīs skaņas pašas par sevi neko nevar sazināties, bet kopā tās veido pirmā artikulācijas līmeņa morfēmas.

Katrā valodā ir pieejams ļoti maz fonēmu. Angļu valodā pastāv aptuveni 40 līdz 50 atšķirīgu fonēmu, savukārt spāņu valodā tiek izmantotas tikai no 20 līdz 30. Tomēr abās valodās ir tūkstošiem vārdu, kas var radīt bezgalīgi daudz izteikumu. Šo ideju par diviem artikulācijas līmeņiem, kas nodrošina bezgalīgu izteikumu skaitu no ļoti nelielas skaņu kopas, sauc par produktivitāti.

Divkāršās artikulācijas jēdzienu un tās produktivitāti var attiecināt uz jebkuru semiotisku kodu, kas atbilst prasībām. Semiotiskais kods ir vienkārši saziņas metode, kas ietver valodas, zīmes un simbolus; tomēr ne visiem semiotiskajiem kodiem ir dubultā artikulācija. Daži zinātnieki uzskata, ka vizuālā māksla, arhitektūra un kino ir divkārši formulēti. Piemēram, gleznā pirmais līmenis varētu būt formas, bet otrais līmenis – krāsas.

Tāpat daudziem datoru kodiem ir dubultā artikulācija. Otrajā artikulācijas līmenī skaitļi, burti un simboli tiek apvienoti, veidojot vārdus. Pēc tam pirmajā artikulācijas līmenī šie vārdi tiek sakārtoti paziņojumos. Tas ļauj datorprogrammētājiem izveidot ļoti dažādas programmas no ļoti neliela simbolu skaita.

Valodniecībā dubultartikulāciju sauc arī par valodas dualitāti, lai izvairītos no sajaukšanas ar divkāršās artikulācijas līdzskaņu. Divkārši artikulēts līdzskaņs tiek veidots, radot skaņu divās vietās vienlaicīgi. Visizplatītākie veidi ir lūpu-muguras artikulācijas, piemēram, klikšķi, kas izplatīti Rietumāfrikā un Centrālajā Āfrikā.