Kas ir atkārtošanās piespiešana?

Atkārtošanas piespiešana ir termins, ko izmanto psiholoģijā, lai izskaidrotu, kad pacients atkārtoti pārdzīvo traumatisku pagātnes notikumu. Pacientam šī pieredze nešķiet patīkama un bieži vien izjūt tādas pašas emocijas kā notikuma sākumā, traumējot pacientu no jauna. Dažreiz atkārtošanās piespiešanas notikumi precīzi neatbilst sākotnējam notikumam, bet tie atjauno sajūtas, ko pacients juta sākotnējā notikuma laikā.

Pacients, kurš izjūt atkārtošanās piespiešanu, var atkārtoti izdzīvot savu pagātnes pieredzi vairākos veidos. Persona var redzēt vienu un to pašu sapni katru nakti vai vairākas reizes nedēļā, kad viņš mijiedarbojas ar situāciju ar tādiem pašiem rezultātiem. Citi cilvēki dienas laikā var izdzīvot savus pagātnes notikumus, redzot, ka pagātne norisinās viņu priekšā, ir halucinācijas. Vēl citi pacienti pārdzīvo pagātnes notikumus, konsekventi iesaistot citus sarunā par tēmu, kas skar traumējošo notikumu, iekļaujoties notikuma stāstījumā.

Citi cilvēki var tikt piespiesti pacientam atkārtot, ieņemot citu cilvēku lomas, kuri sākotnēji bija klāt traumatiskajam notikumam. Pacients var izspiest kāda pasākumā klātesošā personību uz sev tuvu cilvēku tagadnē, mainot to, kā pacients parasti izturas pret šo personu. Piemēram, pacients var sirsnīgi izturēties pret savu terapeitu, jo viņš maina savas mātes personību uz terapeitu, nevis uzskata viņu par savu terapeitu. Alternatīvi, pacients var projicēt savas jūtas notikuma brīdī uz citiem cilvēkiem, piemēram, pieņemot, ka cita persona jūtas dusmīga pret pacientu, jo pacients jūt dusmas par pagātnes traumatisko notikumu.

Daži psihologi uzskata, ka pacienti iesaistās atkārtošanās piespiešanā, lai pārvarētu pagātni. Pacients pārdzīvo pagātnes notikumus, cenšoties pārvarēt to, ko viņš iepriekš nevarēja, piemēram, stāties pretī varmākai vai veiksmīgi palīdzēt mīļotajam, kurš cieta. Tomēr parasti pacienta mēģinājumi ir neveiksmīgi.

Tas, kā psihoterapeits uztver atkārtošanās piespiešanu, ir atkarīgs no viņa sagatavotības. Kognitīvais terapeits ārstētu piespiešanu, apmācot pacientu domāt racionāli, nevis pārdzīvot pagātnes notikumus. Uzvedības terapeiti strādā, lai liktu pacientam pārstāt domāt par pagātnes notikumiem, ko terapeits uzskatītu par sliktu ieradumu, kas ir jāpārtrauc. Psihoanalītiskais terapeits uzvedību uzskatītu par tādu, kas darbojas cilvēka bezsamaņā, un censtos palīdzēt pacientam mainīt veidu, kā viņš tiek galā ar traumatiskiem pagātnes notikumiem.