Katoļu doktrīnā indulgences ir soda atlaišana par grēkiem. Lai saņemtu indulgenci, grēciniekam vispirms ir jāatzīst un jāsaņem absolūcija, un tad viņam vai viņai jāveic kāda veida darbība, lai saņemtu indulgenci. Viduslaikos indulgences tika nopietni ļaunprātīgi izmantotas, un tās kļuva par galveno protestantu reformācijas punktu, kad tādi cilvēki kā Mārtiņš Luters apgalvoja, ka Baznīca acīmredzami ir dziļi samaitāta un tai ir jāatgriežas pie agrīnajām kristīgajām vērtībām.
Intensijas teorija ir tāda, ka pat pēc tam, kad kāds ir grēkojis un tiek atbrīvots, viņam vai viņai joprojām būs jānožēlo grēks. Indulgences ļauj cilvēkiem izvēlēties: viņi var vai nu izpirkt dzīves grēku, vai ciest ellē. Dažreiz grēku nožēlošana var būt diezgan smaga, un rezultātā izdabāšana parādījās kā alternatīva tādām lietām kā matu kreklu valkāšana vai citas grūtības.
Pirmā krusta kara laikā tika piešķirta pirmā plenārsēde jeb absolūtā indulgence, pāvestam vienojoties, ka visi krustneši, kas atzinās savos grēkos, saņems absolūto indulgenci. Šajā gadījumā dalība krusta karā tika uzskatīta par darbību, kas būtu pelnījusi indulgences piešķiršanu.
Lai saņemtu indulģenci, kādam ir vairākas iespējas. Daudzi kristieši viduslaiku laikmetā izvēlējās dot žēlastību, iesaistīties sirsnīgās lūgšanās vai gavēt, un šīs darbības tika uzskatītas par piemērotu gandarījumu par saviem grēkiem. Tomēr laika gaitā žēlastības ziedošanas prakse, lai saņemtu indulgences, tika sabojāta, un kristiešiem bija atļauts galvenokārt pirkt indulgences no Baznīcas amatpersonām. Naudas apmaiņa pret indulgencēm mūsdienās ir nepārprotami aizliegta.
Kristiešiem ir arī atļauts aizlūgt cits cita vārdā, lai lūgtu indulgences. Savā ziņā kāds, kuram bankā ir vairāk kredītu, varētu izsniegt kredītu kādam citam, uz savas labās uzvedības pamata prasot atlaidi citam cilvēkam. Šis princips balstās uz agrīnās kristīgās ticības pamatprincipu, ka visi kristieši būtībā ir viens un tas pats ķermenis ar Kristu priekšgalā.
Pēc rupjas indulgenču ļaunprātīgas izmantošanas viduslaikos doktrīnā tika veiktas vairākas reformas. Reliģiskās amatpersonas turpina mudināt kristiešus lūgties, ziedot labdarības organizācijām un veikt citus darbus, kurus varētu uzskatīt par indulgenču cienīgiem, taču kristiešiem tiek atgādināts, ka šādas darbības ir vienkārši svarīga kristiešu tikuma sastāvdaļa. Mūsdienās plenārsēžu indulgences neeksistē, lai gan daļējas indulgences var tikt piešķirtas pēc tam, kad kāds izrāda patiesu nožēlu un strādā, lai izpirktu grēku.