Kas ir atpazīšanas atmiņa?

Oficiālā atpazīšanas atmiņas izpēte sākās 1800. gados un turpinājās, kad tiek veikti jauni atklājumi smadzeņu zinātnē. Agrīnie pētnieki apgalvoja, ka cilvēki izmantos atpazīšanas atmiņu tikai tad, kad prāts nedarbojas ar savu maksimālo jaudu. 2011. gadā smadzeņu zinātnieki saprot, ka atpazīšanas atmiņa pilda dažādas funkcijas, jo pilnībā funkcionējošas, veselīgas smadzenes var aizmirst daudzas detaļas, līdz tās ir vajadzīgas, kad tiek parādīta līdzīga vai līdzīga situācija. Tajā laikā smadzenes spēj atsaukt atmiņā pagātnes notikumus, un cilvēks var pieņemt lēmumus, pamatojoties uz iepriekšējo pieredzi un atmiņām, kas nesen tika atsauktas.

Ir divi galvenie atpazīšanas atmiņas veidi, kas atrodas spektra pretējos galos. Pirmā ir familiaritāte, kurā cilvēkam ir neskaidra sajūta, ka kāds stimuls vai situācija ir sastapta jau iepriekš. Otrs atpazīšanas atmiņas veids ir atcerēšanās, kurā pagātnes pieredzes detaļas atkal parādās, reaģējot uz līdzīgu jaunu pieredzi. Sīkāka informācija šajās atmiņās var būt neskaidra vai specifiska, bieži vien atkarībā no tā, cik sīkas detaļas smadzenēm ir vajadzīgas, lai pieņemtu jaunu lēmumu.

Atpazīšanas atmiņa ir deklaratīvās atmiņas veids. Šīs atmiņas tiek saglabātas personas ilgtermiņa atmiņā, un tās parasti var izmantot pēc vēlēšanās. Lai gan atpazīšanas atmiņa var tikt apglabāta, līdz tā tiek stimulēta, cilvēks var apzināti izvēlēties izpētīt šīs informācijas daļas, padarot to atšķirīgu no citiem ilgtermiņa atmiņas veidiem, piemēram, atmiņām, kas ļauj cilvēkam braukt ar velosipēdu pēc daudziem gadiem bez domājot par to, kā to izdarīt. Deklaratīvajā atmiņā saglabātās atmiņas var izsaukt un pārbaudīt, ja rodas nepieciešamība pēc tām.